|
[14 Sep 2003|02:34am] |
|
īstenībī šī bija nesakarīgu notikumu bagāta diena. pamodos no vecmāmiņas zvana, kurā viņa mīļi atgādināja, ka 1dien manai māmiņai ir vārdadiena. tālāk sekoka došanās uz veikalu pec higēniskās lūpukrāsas, kuru tā arī netika nopirkta, toties nopirku šalli. to visu vēl amizantāku padara tas, ka šalli principā nelietoju. brauciens uz savu ābeļdārzu pārvērtās par slapstīšanos kaimiņu ābeļdārzā (viņiem vienmēr ir garšīgāki āboli). šūpošanās pie kaut kāda dīķa. ak, un patrakošana pa trasi ar nesavu auto. vakars gandrīz sveču gaismā, kūpot vīrakam. pagriežos un arī gulta jau ir saklāta. laikam viss šodien padarīts.
|
|
| ooo jaaa, gulta.... |
[14 Sep 2003|02:07am] |
vo taa, tagad saaksies pac trakaakais - ir jaasaklaaj gulta. sanjeemos un pagriezu galva un pastijos uz vinjas pusi, njaa....butu labi vismaz segu samediit. taa kaa speeka tam nav galiigi necik zvaniishu uz 00-24 veikalu, kas pieved preces uz maajaam. un kad tad tas nenormaali atraktiivais jaunietis, kas to visu ir apnjeemies liidz maniim nogaadaat, buus ticis manaa dziivoklii, vinsh man varees saklaat arii gultu. vinsh tachu varees?
ps.rakstiit ieveerojot latv.val paredzeetaas garumziimes un kaadas veel tik ne ziimes pashlaik nevaru.
|
|
|
[14 Sep 2003|12:29am] |
kaa lai zin?varbuut taa arii labi,
ka seezhu te skumsh un vientuliigs -
mani draugi tagad PC vadi.
|
|
|
[13 Sep 2003|02:44pm] |
|
šodien viens man mēģināja iestāstīt, ka klauni klaunojas, šūpoles šūpojas. a cilvēki cilvēkojas?
|
|
|
[13 Sep 2003|11:16am] |
tikko pamodos, satinos segā un ejot uz wc ar kāju ieslēdzu PC. līdz wc jau tiku, bet tālāk nekā...iesprūdu durvīs (segas, ne mana vaina) + no otras istabas atskanēja jautājums :"Vai smaga nakts?"
smaga.nebija pat otra spilvena ko apķert.
|
|
|
[13 Sep 2003|02:13am] |
iegāju dušā - pārsalu.
iedzēru Fervex pret saukstēšanos - palika sūdīgi.
ieraudziju spogulī savu sarkano degunu - nesapratu, vai par tādu fanot,vai par tādu vemt!?
un tikai pamēģiniet pateikt,ka jums nav manis žēl..
|
|
|
[12 Sep 2003|10:53pm] |
eeem...ir tā, ka visu ko es daru pirmo reizi, un ja vēl tas notiek pavisam skaidrā, es daru ar sārtumu un mulsumu sejā, kam parasti seko neveikls klusuma brīdis. tā kā es šobrīd dzeru antidepresantus, tad par skaidru mani nosaukt nevar un klusuma brīdis līdz ar to nesekos.
tad nu tā - manī ir iemitinājušies sikspārņi. viņi dzīvo man vēderā un lidinoties kutina mani no iekšpuses. viss jau būtu labi, tikai man apnicis nepārtraukti smaidīt. kaut kā tizli sanāk, visi pārprot, un tad jāskaidro, ka nav tā kā izskatās, kaut arī nekā jau neizskatās. viens man ieteica iedzert kukaiņu indi. es atteicos, protams pateicos, bet mirt man negribas (kaut kā manī vēl nav paspējusi iemājoties doma, kas parasti vairāk vai mazāk ir pārņēmusi manus vienaudžus, proti !!!ka varbūt varētu nomirt!!!). otrs man ieteica iztaisīt abortu. es nesapratu kapēc, jo nejau dzemdē man viņi lidinās, bet vēderā (čalītim laikam sūdīgi ar anatomiju savulaik gājis, varbūt vispār negāja). tā nu es izdaru savu pirmo ierakstu te, cerot, ka varbūt tas palīdzēs.
|
|