|
[12 Sep 2003|10:53pm] |
eeem...ir tā, ka visu ko es daru pirmo reizi, un ja vēl tas notiek pavisam skaidrā, es daru ar sārtumu un mulsumu sejā, kam parasti seko neveikls klusuma brīdis. tā kā es šobrīd dzeru antidepresantus, tad par skaidru mani nosaukt nevar un klusuma brīdis līdz ar to nesekos.
tad nu tā - manī ir iemitinājušies sikspārņi. viņi dzīvo man vēderā un lidinoties kutina mani no iekšpuses. viss jau būtu labi, tikai man apnicis nepārtraukti smaidīt. kaut kā tizli sanāk, visi pārprot, un tad jāskaidro, ka nav tā kā izskatās, kaut arī nekā jau neizskatās. viens man ieteica iedzert kukaiņu indi. es atteicos, protams pateicos, bet mirt man negribas (kaut kā manī vēl nav paspējusi iemājoties doma, kas parasti vairāk vai mazāk ir pārņēmusi manus vienaudžus, proti !!!ka varbūt varētu nomirt!!!). otrs man ieteica iztaisīt abortu. es nesapratu kapēc, jo nejau dzemdē man viņi lidinās, bet vēderā (čalītim laikam sūdīgi ar anatomiju savulaik gājis, varbūt vispār negāja). tā nu es izdaru savu pirmo ierakstu te, cerot, ka varbūt tas palīdzēs.
|
|