- 18.3.13 15:15
-
Tik tikko kāpu lejā pa trepēm ,ar rožu spraudeņiem rokās,un pēkšņi kā ar āmuru pa pieri!
KO ES DARU? Es nepārtraukti sajūsminos par gudro un viedo cilvēku teikto,ka vajag tikai sekot zīmēm,lai redzētu,kur tavs ceļš vec.
Pati kā tāds akls ,nedomājoš radījums sēžu un gaidu "lielo zīmi" un neredzu visas tūkstots mazās mīmes ,kas man visu laiku apkārt!
Drēbes,jā,patīk! Mode,tikai tad,kad tā ir unikāla.kaut kas tur pietrūkst.
Bet paodzes man pilnas ar puķu podiem,dīkstiem,spraudeņiem,sīpoliņiem un atdzīvinātiem augiem.Es ar sajūsmu žļurcinu rokas slapjā zemē un kā mazs bērns atdzīvojos sajūsmā,kad atklāju,ka kāds augs ir uzdīdzis,apsakņojiem vai uzziedējis.
Lai kāds man būtu garstāvoklis vai nogurums,ap augiem es ar pilnu atdevi darbojos jeb kurā laikā.
Es tikai iedomājos vai tas varētu nozīmēt to,ka man tas PATIEŠĀM patīk!?
Varbūt jāmet pie malas sabiedrības iekodētā pārliecība,ka jāmeklē "kruts un prestižs" darbs, un jāatrod veids,kā ar visām četrām mesties iekšā dārzniecības pasaulē.
Protams, es kategoriski atsakos pieņemt domu par strādāšanu ,kaut kādos pilsētas parkos vai dārzos.
Laikam mana laimes saliņa būtu botāniskā dārza siltumnīca vai kāda cita milzu siltumnīca.