Vispaar esmu saduuries ar seekli, ir pilniigi skaidrs ka mans praats ir uzduuries nezinaamajam zemuudens briinumam un nu nav nekaadu ceriibu vai viiziju no taa tikt nost. Es grimstu. Es grimstu. Un njemot veeraa absoluuto vientuliibu es vairs ar neceru uz kaadas mazas, nejaushi piekliidushas laivas un taas varoniigaa laivinieka paliidziibu. Jaaciinaas par savu dziiviibu un eksistenci shajaa mokpilnajaa pasaulee ar saviem speekiem. Tas ir tik diivaini, ka nonaakushi situaacijaas kad naave ir tepat jau pie rokas panjemta mees izbiistamies un atlecam atpakalj turpat kur bijaam, tanuu bezjeegas pasaulee un sevis atrazhoshanaa. Tas ir paradokss, ko var skaidrot vieniigi ar baileem no pirmaa naaves dvesiena - saapeem, kuras buutiibaa ir tik pat mirstiigas kaa pats cilveeks un neatsver ne pusi no visas dziives cieshanaam. Vai taa ir apgaismiiba vai gljeevums un nevariiba? Kaa lai to noskaidro? Ak ak laikam vieniigaa atbilde uz sho nozheelojamo jautaajumu ir taada ka jaamirst .
Un praats kur lai liekas praats un taa seeklis un taa naave, vai praats mirst no citas naaves, no naaves attaalas radinieces maates atzaraa. Skaidriiba ir naaves ienaidniece vai draudzene?
Mans naaves postulaats veel nebeidzas jo veel joprojaam esmu uz seeklja . Zemuudens sveshinieka, kursh shuupstiis man roku kaa, staadoties priekshaa kaa naave vai kaa skaidriiba, abas ir tik liidziigas ka gruuti atshkjirt, varbuut maasas no vienas olshuunas. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
