| 9:53 am |
tuk tuk tuk tuk
Man vienmēr ir gribējies izteikt to, ko domāju un kā jūtos. Esmu visu laiku slēpusies un arī tagad slēpjos no dzīves un mēģinu izlīst no kūniņas, kurā atrodos. Viss ir tik nežēlīgi, kad paskatos sev apkārt, kas notiek.
Un ir tik skumji, ka mēs nemākam otrā cilvēkā ieklausīties, neprotam ne uzklausīt, ne arī aprunāties par to, kas ir tik svarīgs.. Tikai sadzīves problēmas - kas ko ir ēdis, kāds apģērbs un tā tālāk..
Man tik ļoti gribas izlauzties no visa, bet pagaidām nezinu kā.. Kā saka cilvēki: katrs jūk prātā pa savam. Viens nodzeras, cits lieto narkas, cits aprok sevi atdodot savu enerģiju citiem, cits vienkārši izmanto citus, vēl kādi cenšas izdzīvot pa vidu, bet pats galējākais izdara pašnāvību.
Man vienmēr gribējies kaut ko mainīt, palīdzēt citiem, bet vienmēr nav pieticis spēka kaut ko darīt, jo izmantoju savu enerģiju atdodama citiem - īsti nezinot vai tas ko dod.. Kā esmu sapratusi - ir viens vienīgs sviests ar mani. Brīžiem gribas kaut ko salauzt, saplēst.
Kapēc cilvēkam ir tāds liktenis būt vienmēr vienam? Tas tik ļoti moka mani. Gribas kādu ar ko parunāties un pateikt to, ko domā, bet vienmēr jūti, kad runā - tevi nesaprot. Laikam jau tas ir nenovēršami. Un tajā pašā laikā skumji.
Es visu laiku cenšos klauvēt te pie vienām, te pie otrām durvīm un kad tās atveras es esmu vīlusies.
Nesen sāka ziedēt ziemassvētku katuss... skatos un brīnos par viņu, kā viņš spēj pavisam vienkārši priecēt - ziedēt.. Tai pašā laikā uzdzen skumjas.. Skumjas par to, kas ir..
Cik atceros - vienmēr esmu bijusi par kaut ko bēdīga un tai pašā laikā centusies sev atgādināt, ka var taču būt citādāk.. Vai tad tā nav? Viss ir atkarīgs no cilvēka gribasspēka vai viņš spēj izlīzt no kokona un pārvērsies par taureni.
Man tik ļoti gribas, lai aiz loga spīdētu saule, lai arī aiz loga būtu rudens vai ziema..
Laiks iet uz priekšu, viss mainās, es tai skaitā. Sākot atcerēties kāda biju pirms vairākiem gadiem - man ir savā ziņā kauns par sevi, bet laikam tā jau ir - lai mēs nonāktu tur kur esam ir jāiziet caur dažādām lietām, arī ļoti stulbām un smieklīgām (jo tajā brīdī nezini īsti kā rīkoties)
Atkal esmu tik ļoti pareiza, kā man riebjas. Katra mana doma un arī vārds ir nospiedums manā ceļā, ko es eju.
Vakar man nāca prātā kā būtu, ja es sāktu visu no sākuma. Mainītu gan vārdu, gan savu imidžu un tā tālāk - aizbēgtu no savas patreizējās identitātes, lai kļūtu labāka. Tai pašā laikā man ir žēl, jo ir ģimene, draugi un daudzas lietas, kuras man ir. Tas varbūt ir smieklīgi, bet varbūt arī nē - sākt visu un padarīt savu dzīvi kvalitatīvāku nekā tā ir manā izpratnē. Ir jau labi, man nevajadzētu sūdzēties, jo ja padomā man jau tā īsti nekā netrūkst, ja nu vienīgi tukšuma sajūta.
Tukšums ir kaut kas ļoti briesmīgs. Es skatos apkārt un redzu cilvēkus un arī savā ziņā viņus jūtu, bet. Ir viens bet, nav emociju. Visi man apkārt ir ļoti nocietinājušies un es šajā tukšumā slīkstu kā ļoti tumšā atvarā. Cīnos ar viņu un nezinu kā no tā tikt laukā, neredzu izeju, lai arī zinu man viņa tepat ir.
Tā jau ir, tu gribi kaut ko ļoti, bet nezini kā to dabūt. Kā būt.
Es nesen gribēju atsākt dziedāt, bet izdarīju jau priekšlaicīgu spriedumu, ka mani neuzņems korī un palīdzēju arī tam notikt, kā tas agrāk arī ir noticis, taisni riebjas.. Riebjas, riebjas, riebjas...... Kāpēc es tā daru.. Kāpēc..
Tad, kad uzspīd saulīte, visas skumīgās domas pazūd uz brīdi.. bet tāpat paliek kaut kur dziļi un to izmanto citi, spēlājot uz jūtām... |