Ārprāc, cik skaisti raksti.
Man galvā tikai tukšas, neattīstītas domas. Gribas sajust pavasari, bet es kaut kā nevaru atbrīvoties, lai to uzņemtu sevī un ļautos..
Es laikam atkal aizruajos ar visu jauno. Man vēl par šīm minūtēm nav radusies piederības sajūta šai vietai, un, tomēr, esmu kaut kādā jūsmā un šausmīgi ceru,ka tagad te būšu vismaz kādam kaut kas interesants. Pagaidām gan man neizdodas neko ārkārtīgi oriģinālu pateikt, bet es arī nezinu vai šī ir tā vieta un iemesls, lai es kaut kā īpaši iespringtu uz sava tēla izrādīšanu..
Jocīgi redzēt kā manas domas drukājas un pēctam paliek kaut kur interneta tīmekļos. Pašai priekš sevis jocīgi.
Es domāju... Ja nu es varu pateikt tagad visu, visu..?
Tad man laikam būs jāuzsāk pa tēmām savas domas dalīt. Te tagad sekos tas aktuālākais...
Tā. Tagad esmu te un, lai arī jūtos te pavisam kā baltais zvirbulis, un, mani biedē šī drusku neparastā attālinātā vide, es mēģinu iekārtoties ērtāk un kaut ko darīt priekš sevis. Mājās dienasgrāmatu nerakstu. Tur jau sen kā man nav miera, tur nav droši runāt pa īstam.. Labāk te. Cerams, ka nesatikšu pazīstamus..
Šodien atklāju Cibiņu. Biju jau uzdūrusies, bet tagad atklāju un ienācu. Es vēl neko nezinu. Bet ceru,ka te varēšu drusku izplūst un atcerēties kā tas ir, kad ir tādas domas, kā te vairumam. Interesanti, ja kāds atsauktos. Es nepretendēju uz dižā rakstītāja godu. man vienkārši gribas parunāties.