lost in heart ♥

Thu, 13 Sep 2012 17:23:27 GMT

skursteņslauķis

Wed, 21 Mar 2012 14:48:58 GMT

Pārvalsoju pāri atmiņu pierakstu kladēm un klēpī ierausās "veco labo" laiku smeldze! Man tevis pietrūkst bredoto. Cik ātri tomēr dzīve skrien uz priekšu. Un kādus līkumus tā met. Man tevis pietrūkst Latvija. Man tevis vienkārši pietrūkst. Un tā jau ir, cilvēki, kas mums ir apkārt, daļēji padara mūs par to, kas mēs esam. Esmu iemantojusi nebeidzamu mieru, bet nemiers ir uzmetis lūpu. No alus esmu pārgājusi tikai uz vīnu. Reibinošu.

Neizdomāts cilvēks. Izdomāts (un nepabeigts) stāsts.

Wed, 21 Mar 2012 10:26:20 GMT

Viņš - Māris

Pie dīķa jau krietnu laiku sēž meitene, kas domīgi noraugās kā ūdens veido maģiskus apļus, kad tajā iemet mazmazītiņus akmens gabaliņus. Izskatās, ka viņa varētu tur sēdēt mūžīgi. It kā gribēdama likt spēcīgajām emocijām, kas viņā mājo, pārvērsties šajos akmeņos, bet pašai pārvērsties par šiem apļiem, kuru šīs emocijas visu laiku apmētā. Un apmētās tik ilgi, kamēr beigsies ar ko..
Interesanti, kas noticis ar viņu, nodomāja Māris, kas tik pat ilgi ir sēdējis uz tālākā parka soliņa un lasījis grāmatu, ik pa laikam paveroties uz meitenes stāvu. Viņš bieži nāk uz šo parku, lai vērotu cilvēkus. Grāmatas līdzņemšana kalpo tikai kā pašapmāns, ne nu viņš to lasa, ne nu kā. Jo uzrodoties pirmajiem garāmgājējiem, tā automātiski paliek rokās dziļā aizmirstībā nepāršķirta. Kā ierocis pie kā pieturēties cilvēku izzināšanas eksperimentos.
Cilvēki. Viņam patīk skatīties kā tie plūst savā ikdienas ritmā steidzīgiem, gurdiem vai ņipriem soļiem. Katrs cilvēks, kas paiet viņam garām, nepacēlis galvu un neieskatoties viņam acīs, rada tādu kā savstarpēji neizteiktu noslēpumu - mēs būsim tikušies, bet mēs iespējams to nekad neatcerēsimies, jo acis vienam no mums ir bijušas nodurtas, bet otram acumirkļa spēks gaist ātri. Taču mēs nekad vairs nebūsim svešinieki.
Meitene pēkšņi piecēlās kājās. Norausa no svārku aizmugures pielipušos zāles stiebrus un vēlreiz veltīja dziļdomīgu skatienu ūdensvirsmai, kas viļnojās ar paklausīga zīda kustībām rāmos vilnīšos, līdz uzradās pāris ūdensmērītāji. Māris uzmanīgi vēroja ik katru viņas kustību, līdz meitene pagriezās un virzījās pa taciņu vientuļā grāmatas lasītāja virzienā. Ejot garām Mārim, viņa pacēla nolaisto galvu un ieskatījās puiša acīs. Viņas acis bija skumji zili zaļas kā tirkīzs. Divi skaisti, skumji tirkīzi, kas sekundes simdaļas padarīja par pirmsvētras lagūnu. Puisī kaut kas pātrūka.

19.06.08

Wed, 01 Apr 2009 19:46:59 GMT

Cik gan tas ir interesanti.
Gruzija man atņem bailes, bet padara mani kautrīgu! :)
Latvijā vairs nebaidos un nedomāju, ka sākšu kautrēties!

Bet nu jā, sen te nav rakstīts. Iet man labi un ja kādam interesē Gruzijas ikdienas detaļas, ziņojiet. Padalīšos ar tām citas vietnes pierakstu veidā. :)

Dienvidu kurjers

Fri, 05 Sep 2008 20:12:57 GMT

"Debess, dzidra kā ūdens, nomazgāja zvaigznes, un tās sāka mirdzēt. Tad bija nakts. Sahāras smilšu kāpas cita pēc citas attinās mēnesnīcā. Mums uz pieres krita blāvā gaisma, kas priekšmetus neatkailina, bet saliedē, piešķir katrai lietai maigu vieliskumu. Zem mūsu klusinātajiem soļiem klājās biezā smiltāja greznība. Un mēs gājām kailām galvām, atbrīvoti no saules smaguma. Nakts - mūsu mājvieta... "
/Antuāns DeSent-Ekziperī/

Wed, 03 Sep 2008 15:29:25 GMT

Sīpolu ražas vākšana. Aiz nagiem melns. Un trīs mazi dzīvespriecīgi kaķēni. Rudenī.

Tue, 26 Aug 2008 11:22:22 GMT

negaidot zobubirstītei piedāvājot vietu
sidrs tā rāmāt pukstēt sāk

Sun, 24 Aug 2008 11:57:28 GMT

kaut tas putns ātrāk paceltos spārnos un nekad, nekad vairāk nenosēstos

Totāla nolemtības sajūta, kuru šķiet varētu tikai un vienīgi izspridzināt laukā. Pilnīgi vairs neredzu iemeslu, kāpēc lai apstātos un pārdomātu. Neredzu. Esmu nogurusi. Nogurusi. Gribētos sastādīt visu pa jaunam nebijušā eksemplārā. Bet tā kā tas nav iespējams, tad uzmetu risku. Un rīkojos tā, kā liek sirds. Kā būs, tā būs.
...
Braukšu tagad lūkot pie Gulbenes esošus bunkurus un abām omītēm nolikt ziedus uz kapu kopiņām. Ziedus vajag turēt kreisajā rokā, jo ar labo roku Tu apsveicinies ar mirušajām dvēselītēm. Un promejot nedrīkst atskatīties, citādāk Tevi nelaidīs prom...

Sun, 24 Aug 2008 11:56:01 GMT

Nekas nav mainījies. Tikai laikam ejot ar vien vairāk sanāk attīstīt iemaņas kā lai efektīvāk tiek galā ar emocionāliem atgremojumiem. Stāsti, sports, mašīnas un nekāds rokenrols.
Šovakar mazo krustdēlu nobiedēju ar savu bālumu, jo vecāki paziņoja, ka man obligāti jābrauc ir viņiem vakarā līdzi uz pirti izdzīt no sevis zaļo velnu laukā (jo atkāzās saindējos ar "pīrādziņu" un labi vien bij, ka tiku savākta 10:00 no rīta no pirts, no kuras mūs jau taisījās dzīt laukā, jo sāka sarasties ar vien vairāk Kolumbu, tai skaitā arī es, kas būtu bijuši gatavi iet iekarot visas vēl nesaindēto "pīrādziņu" kontinentus). Laukos mani atveda ap 12:00 un tad atrubons. Un tad ap 19:00 rauš augšā un liek doties pērties, kaut kājas joprojām aukstas. Jā, tik daudz atpūtas liek nežēlīgi atgriezties studiju gados. Vai vēl trakāk - vidusskolas. Enerģiju nav kur likt. Vai tad šitādā laikā var doties paskriet krosiņu mēnesim pretī? Mjā.. Bet nu vot, atgriežoties stāsta sākumā - krustdēliņš mani ierauga un prasa savai omei, kas viņa krustmātei kaiš, ka tā guļ gultā un ir riktīgs dārzenis. Omīte jauki paskaidro - dvēselītei sāp. Un tad nu viņš kā kārtīgs ziņnesis visiem gāja to stāstīt un kopā ar mani bēdājās, ka manai dvēselītei tik slikti. Riktīgs mīļums.

punkti

Fri, 08 Aug 2008 08:39:29 GMT

Nu nenotiek manā dzīvē nekas bez grūtībām, nenotiek. Bet punktus toties es vismaz pati vienmēr varēšu likt, kur vēlos. Tas kaut cik mierina.
Un kā par nelaimi piedzerties šodien nevaru, jo vakar dabūju trakumsērgas poti pret trakumumu. Un par to vislielākais bītīt matos.
Ps. Ja vēl kāds nezin manus plānus, tad visus informēju, ka kļūšu par robežsargu uz Gruzijas robežas. :)

Wed, 06 Aug 2008 13:16:43 GMT

Visu laiku gribas rīt cepumus. Ja netieku klāt, tad visu laiku domāju par to, kā gribas tikt klāt. Kad tieku klāt, tad aiz laimes čāpstinu. CEPUMI

Perfektākā atbilde

Tue, 05 Aug 2008 21:25:50 GMT

"Labdien,
Mēs saņāmām Jūsu iesniegumu.

Ar cieņu,
Internets"

Smilšu pilis mangaļsalā

Wed, 30 Jul 2008 07:13:12 GMT

pūķu liesmas mēles saulrietā, buru kuģi klejo pa mola kaktiem kā sapucēti brūtgāni, dodoties uz pirmajiem randiņiem, pīlītes bariņos nirst un rāda savas astītes, ūdens bango pret glumajiem krasta akmeņiem, radot neticamu skaistu mūziku.
Ieklausīšanās sajūtās..

Sat, 26 Jul 2008 08:03:27 GMT

Satraukums tāds it kā es pati precētos!

Fri, 25 Jul 2008 07:29:16 GMT

nesaprotu tās sievietes, ne-sa-pro-tu. Viņas ir tik jūtīgas un sarežģītas.

Thu, 17 Jul 2008 10:43:08 GMT

Pazudusi izklājumā. Ar saldējumu rokās.

Mon, 14 Jul 2008 08:33:26 GMT

Pasapņot un piepildīt..

Sun, 13 Jul 2008 18:19:10 GMT

Šorīts man sākās ar pamatīgu jautrību. Tā kā iepriekšējā vakarā man pēkšņi uzradās "zelta biļete" uz DZs deju koncertu un pēc tam mani no tā savāca padruška, kas palika pie manis pa nakti, tad gulēt sanāca aiziet tā pavēlāk. Bet mans dzīvokļa biedrs mājās pārradās vēl vēlāk. :) No rīta ceļos, pukstot uz modinātāju un cenšoties piegludināt vārnu ligzdu sev uz galvas. Bet ilgi man to darīt nav vaļas, jo dodoties uz vannas istabu, koridorī ir īsta A4 balto labu eksplozija. Uz tām ir man adresēti teksti:
"Čau! Vakar atnācu mājās ļoti agri. Tāpēc pirms ej mazgāties, lūdzu sper man!"
"Es droši ka būšu pālī vēl. Tāpēc sper kārtīgi!"
"Pamodini mani lūdzu!"
"Iesper man lūdzu!"
"Lūdzu lūdzu lūdzu!"
Un Tad vēl viena vannas istabā: "Pamodini mani ar jebkuriem līdzekļiem!" :)

Iespēru, puika tikai iesmējās :)) bet par tiem "jebkuriem līdzekļiem" nosaucu - Madža, šitas ir tavs lauciņš! Puika uzreiz pamodās :))

Wed, 09 Jul 2008 19:42:09 GMT

Tētis tikko zvanīja. Pēc mirkļa jau atvainojos, ka nespēju vairāk parunāt. Mīce tika atrasta un nu tā dus pie pērnvasaras gubu kokiem aizaugušā, miglainā ezera krastmalā, kur vakaros rieta stari pamali veido purpura krāsā..
Tīram sevi atkal laukā.. Un šoreiz stādam jau otro maza bērza stādiņu mālainajā pakalniņā..
Kā šitas viss sāp. Un nav jau nekādas nozīmes kam tu pieķeries. Cilvēkiem vai dzīvniekiem. Tā pat sāp. Jo ir pieradināts. Un ir bezgala mīlēts. It īpaši, kad joprojām redzi tās uzticības un siltuma pilnās zeltainās acis, kas vienmēr tevi sagaida pārrodoties mājās. Un mazu, trauslu stāvu, kas tev seko uz ik soļa, lai arī kur tu ietu. Un, kad tu apstājies, lai pagaidītu, tevī atkal paveras šie bezgalīgi pārlaimīgie dzintara krāsas perēkļi..

Tas piemiņai.

Šodien ir LIELA DIENA

Wed, 09 Jul 2008 14:45:42 GMT

Uzrakstīju atlūgumu un nopirku biļeti vienā virzienā uz Tbilisi
Mazlietiņ svilst vaigi un trīc kājas..

Wed, 09 Jul 2008 07:38:36 GMT

Sakot labo un slikto ziņu, vajag sākt ar slikto. Un neteikt abas reizē. Brālis ir nopircis sapņu mašīnu, bet mans kaķis jau divas dienas nav atgriezies no savām dzemdībām...

Wed, 09 Jul 2008 07:11:41 GMT

Sajutu lasi uz mēles

Tue, 08 Jul 2008 12:21:54 GMT

Ja Tev nav darba, tad raksti pasakas :)

Sun, 06 Jul 2008 19:08:42 GMT

Kapusvētki Piebalgā vienmēr notiek ar spēcīgu glanci! Pārdesmit radi un kaimiņi, kurus jābučo, kuri izsaka līdzjūtību un dod kārtējos sviestainos padomus, maisoties tur, kur nevajag, sakarā ar debīlo mantojuma kašķi. Emocijas, emocijas, kas iet pa gaisu. Viens pamatīgi uz krūts uzņēmis piebaldzēns pienāca pie mūsu kompānijas un ieskatījās attaisītajā mašīnas bagažniekā (kapusvētkos viss labums ir tur), ap kuru mēs visi pulcējāmies. Ieskatījās un ar trīcošu pirkstu norādīja uz mammas cepto, dievīgo zemeņu kūku un šļupstot noteica - pa cik pārdod? Puika bij sajaucis mūsu mašīnas bagažnieku ar bufeti, kas šogad brīnumainā kārtā nebija kapos. Bet viņam ar bez tās bija labi, tik laikam kaut ko gardu bij sakārojies. Mēs smejoties tikai norādījām viņam doties tālāk pie citiem, tur pēc 5 metriem zālē sēdēja cita tāda pati tradīciju ieturoša kompānija, moš tie kaut ko pārdod. Puika, saraustīti klanoties, dievbijīgi pateicās par doto norādi un aizklunkurēja tālāk.
Tagad emocijas ir tik saraustītas.. Gribas būt mājās pie ģimenes. Bet tā kā tas nav lemts, ir labi attiet, iedzerot alu I Love You ar teļu Lauru :)) (viena no vislabākajām 7dienas tēmām, par ko runāt divām lauku meitenēm, ir šonedēļ piedzīvotās smagās kaķu un govju dzemdības), secināt, ka visi satiktie Dziesmu svētku koristi, kas siro pa Vecrīgu, ir pamatīgi blāvām acīm un lai viņiem labi skan. :) Un neejiet uz Vērmaņparka gadatirdziņu, ja alga tikai 3dien. Tur ir tik fantastiski stikla auskariņi un gredzeni. IZMISUMS! :)

Fri, 04 Jul 2008 08:38:51 GMT

Man kaitina cilvēki, kuri vienmēr saka, ka iet lieliski, ka iet super, ka visā veicas, viss vienmēr ir kārtībā un labāk nemaz nevar būt utt. Radot sajūtu, ka viņu dzīve ir viens liels rožu dārziņš un paši dipadu dapadu pa to lēkā ar saviem zirdziņiem. Bet ne jau tāpēc, ka man skaustu vai kā citādāk. Arī man nemaz neiet tik sūdīgi. :) Bet vai tad tā dzīvot nav garlaicīgi un vai viņi maz ir īsti?
Man patīk radīt un izvēlēties grūtības, lai pēc tam, piedzīvojot viegluma sajūtu, varētu sniegt īstu deserta mērci savai ikdienai. Vot tā dzīvot, manuprāt, ir skaisti!