| 12:36p |
tikai es un ARTŪRS SKRASTIŅŠ
ārā - Ernesta Birznieka-Upīša iela - agrs rīts
Mēs ar Valdi ejam pa ielu, es esmu nomierinājies, taču v ā r ī g s. Tas noteikti jāredz publikai.
Valdis: Nu, jūs uz mājām?
es: /pret publiku, nokaru galvu/ Ja tikai tas būtu tiesa, draugs. Ja tikai vien.
Valdis: Cepuri augšā! Es arī nekur nesteidzos. Es būšu pagodināts par jūsu kompāniju savos ceļos
es: Tā? Vai jums kāds, tā teikt, mērķis?
Valdis: Tik vien tas, kurš katram kuram ir ar otru kopīgs, draugs - tā laime, laime izsapņotā!
es: /ironiski, kā izsmējīgi/ Ko sakiet!? Kur lāpsta, Sprīdīti? /ķiķinu/
Valdis: /nospļaujas/ Sprīdītis! Tas laimi tikai vārdos teic, bet kur tam rēķins kāds, kur virzītājs spēks? Tikpat aklais uz lauka pogu atradīs. Nē, nē. Es vados pēc droša kompasa
Viņš smīn un papliķē pa žaketi krūšu kabatas reģionā.
es: /pusčukstus/ Vai tiešām jūs domājiet...?
Valdis: /pēkšņi/ Pīrādziņi! Ejam iekšā, sasildīsimies. Ko?
nozvana durvju zvaniņš, un Valdis nozūd iekšā. Jau grasos sekot, bet tad -
parādās vējš (to tēlo bērni ap 10-12 g. zilos triko, vēlams ar deju prasmēm, konsult. horeogrāfu. Tie sadevušies rokās izveido viļņojošos ķēdi)
vējš: /kustībā no kreisās uz labo/ Š-Š-Š! Ī-ū-ī-āū! Š-Š-Š! Ī-ā-ū!
Vējš traucoties man garām, sāk griezt mani uz riņķi
es: Vai!
vējš: /kopīgā dziesmā/ Seko man, kur spirgti skrienu,
Caur ikkatrai durvij lienu,
Iekšā gan es nepalieku,
Mani tālāk skrējiens ved!
Seko man, kur mūžam skrienu,
LAime nesnauž vienuviet!
Ne man šķēršļa, ne man sienu,
Laimīgs, kurš prot mūžam skriet!
Vējš it kā pieķēris pie rokas, bet atlaiž, nozūd (dejā), dzidri smej. Es vēl sagriezies uz riņķi, Tomēr pieturos pie durvju roktura, beidzu riņķot ar skatu pret zāli. ļimstu, manī spraigs iekšējs konflikts.
es: /ar roku pie pieres/ Nē! Spoki, vīzijas! Klaiņotājs gars! Bet es cilvēks vēl! /situ pa sirdi/ Es cilvēks vēl!
Spējš trauciens ar roku aizgājušā vēja virzienā. Es sekoju pa durvīm iekšā. Uz dažām sekundēm mirgo sarkanas gaismas ar dzeltenu, zelta toni |