| 3:45p |
joprojām ARTŪRS SKRASTIŅŠ - garāmgājējs
OLGA DREĶE - skeptiska sieviete
ārā - agrs rīts - apmācies, tumšs
sastaptais garāmgājējs nes mani ārpus stacijas, kurp svaigāks gaiss. es lēni atgūstos (elšu)
es: /vārgi/ Merkūr? Tas tu?
garāmgājējs: Mani sauc Valdis.
es: /agonizējoši/ Merkūr, mans dēls!
Valdis /nokrata manu sastingušo stāvu/: Ei, veci! Kas nu vēl nebūs ko? Kas tie par jokiem - ko?
es atgūstu apziņu, horeogrāfs šeit varētu spīdināt vāju gaismas staru, vairāk kā blāzmu.
es: Ak, tas tikai jūs.
Valdis: Jums palika slikti uzgaidāmajā telpā, draugs. Slikti ar sirdi
es /saausos/: Sirdi? /ķeru pie krūtīm/ Jā, jā. /notraušu sviedrus/ Jā, jā.
Valdis: Bet beigās es jau domāju ka delīrijs. Saucāt pēc /pauze/ Merkūra.
es: /individuālā klase/ Ak, Merkūrs! Merkūrs, dēls sen zudušais! Vēl tobrīd likās man, ka mīlestība ir no svara. Bet ko gan cilvēks viens pret upes krācēm spēj? Lai tik cik spēka nelaimīgais pretim dara - tam pāri straume mutuļo un postu sēj. Merkūr! Tu izgaisi un neatgriezies vairs! Vai tad - vai tad man sāka stāties sirds? /čukstus/ Merkūr...
garāk iet skeptiska sieviete un dzird tik pēdējo frāzi. tā noraugās uz manu saburzīto uzvalku un manu kompanjonu ādas jakā
viņa: Tāds tādu atrod
Valdis: Jūs klusējuši būtu! Cilvēks slims, vai neredzat?
viņa: Ha! Tādu slimnieku ik stūrī mētājas
Valdis: Jā? Tad pamest tos un augšā necelt, tā?
viņa: Necelt glāzi. Tad pašu nevaj'dzētu celt
publika apstiprinoši murmina. vārgums atkal pāršalc mani - acis aizklāj tumsas plīvurs /tas izpaužas tā, ka nodzēš gaismu/ |