kad pašai nav vārdu..
Jul. 14th, 2006 | 10:26 am
music: a s a r a s
tikai neizzūsošā ticība labajām pasakām, kas vienmēr ar laimīgām beigām, vēl aizvien neļauj nodzēst gaismu manā istabā arī naktīs.
un, protams, ir sāpīgi noraudzīties kā tev tuvs cilvēks[ieskaitot arī sevi] mocās ārprātīgās sāpēs, bet nekādi nespēj viņam [sev] palīdzēt, tajā brīdī sajūta ir pavisam nožēlojama, tici man. un tā vien reizēm gribas laiku, kaut mazliet, bet pagriezt atpakaļ... turklāt vēl tās visas likumsakarības! tā vien liekas, ka kāds augstāks spēks par tevi atklāti ņirgājas..
un tu ļaujies nemitīgajām asaru straumēm, un domās jau esi uzvilcis mastā visus iespējamos baltos karogus kā padošanās zīmi, līdz viss ir izraudāts sauss.|kad okeāns tuksnesī pārvēršas|liekas, nekas vairs, pēc visa pārdzīvotā, tevi nespēj satraukt. un tu vairs īsti neatšķir, kur beidzas sāpes un sākas prieki, vai otrādi.
ikreiz, kad nejauši izlaužas smaids uz lūpām, atceros savu cilvēku[sevi],kurš mocās ārprātīgās sāpēs, un es it kā pārmetu sev par smaidu, ar domu, ka man nav tiesības smaidīt!
lietas,priekšmeti,atmiņas un realitāte- viss ir tik ļoti sajaucies savā starpā..
un domājot par savu cilvēku[sevi], rodas jautājums, kādēļ, nu, KĀDĒĻ tieši labajiem cilvēkiem [šo saitu neattiecinu uz sevi] ir jāpārcieš tādas sāpes?
un tikai neizzūstošā ticība labajām pasakām, kas vienmēr ar laimīgām beigām, liek man ticēt, ka rudenī sūrajām ciešanām būs saldi augļi[vai gluži pretēji mierīgas beigas]
temati daudzi un dažadi - sižets viens un tas pats!- DZĪVE.
un, protams, ir sāpīgi noraudzīties kā tev tuvs cilvēks[ieskaitot arī sevi] mocās ārprātīgās sāpēs, bet nekādi nespēj viņam [sev] palīdzēt, tajā brīdī sajūta ir pavisam nožēlojama, tici man. un tā vien reizēm gribas laiku, kaut mazliet, bet pagriezt atpakaļ... turklāt vēl tās visas likumsakarības! tā vien liekas, ka kāds augstāks spēks par tevi atklāti ņirgājas..
un tu ļaujies nemitīgajām asaru straumēm, un domās jau esi uzvilcis mastā visus iespējamos baltos karogus kā padošanās zīmi, līdz viss ir izraudāts sauss.|kad okeāns tuksnesī pārvēršas|liekas, nekas vairs, pēc visa pārdzīvotā, tevi nespēj satraukt. un tu vairs īsti neatšķir, kur beidzas sāpes un sākas prieki, vai otrādi.
ikreiz, kad nejauši izlaužas smaids uz lūpām, atceros savu cilvēku[sevi],kurš mocās ārprātīgās sāpēs, un es it kā pārmetu sev par smaidu, ar domu, ka man nav tiesības smaidīt!
lietas,priekšmeti,atmiņas un realitāte- viss ir tik ļoti sajaucies savā starpā..
un domājot par savu cilvēku[sevi], rodas jautājums, kādēļ, nu, KĀDĒĻ tieši labajiem cilvēkiem [šo saitu neattiecinu uz sevi] ir jāpārcieš tādas sāpes?
un tikai neizzūstošā ticība labajām pasakām, kas vienmēr ar laimīgām beigām, liek man ticēt, ka rudenī sūrajām ciešanām būs saldi augļi[vai gluži pretēji mierīgas beigas]
temati daudzi un dažadi - sižets viens un tas pats!- DZĪVE.