[ fiction impossible] - July 7th, 2006

[..]vairāk par visu viņš necieš melošanu.
vairāk par visu viņš prot melot...[..]

Kādēļ cilvēki reizēm tik ļoti lēti kretinē ar aprobežotiem paņēmieniem cenšoties sevi uzsvērti pierādīt? Tas ir tik stulbi! Cik var dzīvot kā vistu kūtī, kur visi cenšas uzlīst augstāk par visiem, nostumt malējos un apdirst apakšējos? Tas ir tikpat stulbi, kā apzināties, ka pats būdams cilvēks es reizēm tik ļoti spēju ienīst cilvēkus... Tas pārspēj visus neprāta neprātus, genocīdu un pasaules karus.
Labi es tomēr atgriezīšos pie tām pašām sūdu būšanām. Todien viņš atkal sastapās ar ļoti dažādiem ļaudīm; godkārīgiem, savtīgiem, dažādu vielu apreibinātiem, dažādu strauju notikumu apreibinātiem. Viņš atkal sajutās ierauts nekomfortablā lietu virpulī un vienīgais ko viņam gribējās bija pasūtīt visu pasauli dirst, bet lai to izdarītu ir vajadzīga zināma drosme. Tas viņam lika aizdomāties par to, kas tad liek justies cilvēkiem drosmīgiem un spilgtākais, ko viņš spēja iedomāties, bija atriebības kāre. Atriebjoties drosme izpaužas visdažādākajos veidos;
1. Fiziski ietekmējot atklāti,
2. Fiziski ietekmējot slēpti, t. i. pašam atriebējam slēpjoties aiz kāda muguras,
3. Ar rīcību garīgi un morāli sāpinot atklāti,
4. Ar rīcību garīgi un morāli sāpinot slepus, t. i. krāpjot, apmelojot aiz muguras.
5. Aizskarot ar vārdiem,
6. Publiski izsmejot,
Cilvēki kļūst drosmīgi arī ar dažādu stimulējošu vielu palīdzību un viņam šis veids likās vispieņemamākais. Jo vairāk viņš lietoja, jo vairāk viņam gribējās. Ja vien tas būtu iespējams, viņš izlietotu visus Pasaules stimulējošo vielu krājumus...
Kā ir ar Tevi,mazo draudziņ...???...