Tome of Memories - 28. Jūlijs 2005

Interesanta tieksme - runāt, stāstīt, klāstīt, dzejot... Tas man patīk. Taču visam vienmēr ir gals. Sarunbiedram apnicis klausīties, vai neinteresē temats, jeb īsti negribas iedziļināties un atbildēt. Bet varbūt pašam vairs nav ko teikt, varbūt nav pārliecības par pateikto, varbūt negribas izstāstīt par daudz, lai nesāpinātu vai lai nepārslogotu domas. Iemeslu kāpēc paklusēt ir tieši tik pat daudz, kā iemeslu turpināt runāt.

Tādēļ pameditēšu šodien es pie atziņas, ka dažreiz klusumā var rast mieru, burvību un laimi, bet nezināšanā apskaidrību un spēku. Paldies par uzmanību - es aizveros.

PS: Varbūt kāds saskata kādu zemtekstu? Te tādu nav.