Vīziju varā
Jul. 15., 2005 | 04:35 pm
Sen jau nēesmu tā vienkārši sēdējis mežciemā savās mājās. Spīd iekšā manā verandas istabā mīlīga saulīte, vējš brāzmām skrien no viena loga uz otru, skan mūzika, kas slīd pār dvēseli, kā arkls pār lauku un monitorā spēlējas gaismiņas. Nāk atmiņas, pārdomas, jūtas un vīzijas. Aizveru acis un padodos...
Vairs neatrodos vis Rīgā, bet gan kādā kalnā kurzemes augstienē. Mati man gari un sirmi balti - arī bārda izagusi. Tā jau ne veranda, bet torņistaba ar skatu uz visām četrām debess pusēm. Pa vidu smags apaļš ozolkoka galds. Monitorā spēlīgo gaismiņu vietā kamīnā jautri lēkā uguntiņas. Pieeju pie loga un pārlaižu skatu pār plašajām tālēm - es gaidu ciemiņus. Viss izmainījies, bet mūzika gan skan kā skanējusi...
Vai tās būs MTG kārtis ko spēlēsim, jeb varbūt ripināsim savādus kauliņus un kā debesu sargi cīnīsimies pret dēmonu ordām, jeb vienkārši runāsimies... Varbūt suši? Un vēl jau ir arī ūdenspīpe...
Nē, tā nav vientulība. Tas ir meditatīvs miers pirms smilšu vētras smilšu kastē, tas ir laiks, kas cilvēkam vajadzīgs pabūšanai vienatnē - es nekad nebūšu viens!
Vairs neatrodos vis Rīgā, bet gan kādā kalnā kurzemes augstienē. Mati man gari un sirmi balti - arī bārda izagusi. Tā jau ne veranda, bet torņistaba ar skatu uz visām četrām debess pusēm. Pa vidu smags apaļš ozolkoka galds. Monitorā spēlīgo gaismiņu vietā kamīnā jautri lēkā uguntiņas. Pieeju pie loga un pārlaižu skatu pār plašajām tālēm - es gaidu ciemiņus. Viss izmainījies, bet mūzika gan skan kā skanējusi...
Vai tās būs MTG kārtis ko spēlēsim, jeb varbūt ripināsim savādus kauliņus un kā debesu sargi cīnīsimies pret dēmonu ordām, jeb vienkārši runāsimies... Varbūt suši? Un vēl jau ir arī ūdenspīpe...
Nē, tā nav vientulība. Tas ir meditatīvs miers pirms smilšu vētras smilšu kastē, tas ir laiks, kas cilvēkam vajadzīgs pabūšanai vienatnē - es nekad nebūšu viens!