| kaarteejais sviests no manas puses |
[Aug. 7th, 2004|09:33 pm] |
| [ | mood |
| |  melancholy | ] |
| [ | music |
| | No doubt - Don't let me down | ] |
[es esmu kā sapel;ejis lietussargs]
Es sevi ienīstu,vai kādreiz esmu tev to teikusi jau? droši jau,ka nē. jo es jau esmu tā kautrīgā mazā meitenīte.
man ir ļoti žēl,ka nav neviena man līdzīga indivīda,jo tad varbūt es sevi izprastu un vēl kāds mani izprastu. atceros savu kādreizējo teoriju par dvēs'les mocīšanu. ka tas nav labi,blah blah blah.. un kas nu no manis ir sanācis? viens mazs,neizpratis meitēns,kam iedota puspasaule rokās,aiz smaguma es pakrītu un ik reizi apsitu celi. tā jau drīz man ceļgala vietā izveidosies liels caurums,pa kuru ārā līdīs melni tārpi,kas lēnām sākuši mani izēst. man nepatīk būt izēstai,tāda tukšuma sajūta,zini, itkā ikāds pūstu balonu ar vien lielāku un tas nepildītos ar gaisu, itkā tam būtu kāds caurums,kas novadītu gaisu..
jūtos kā tāda vasaras karstumā izlīdusi sēne,uz kuru visi skatās,kā uz eNto Latvijas brīnumu, jo kura normāla sēne gan izlien karstumā? aiz izbrīna šo sēni visiem gribās paņemt,taču ir bail. bail,ka sēne varētu būt indīga. and i think i like it.
jūtos bezgala dumja un nederīga. kā šokolāde,kas visiem bērniem garšo,taču ar beigušos termiņu, tāpēc vecāki baidās bērniem šo sokolādi dot,vēl saindēsies..
kā sapelējis lietussargs ar lielu caurumu vidū, kur lietus ziņkārīgi lien palūkoties uz rudmataino sievieti minisvārkos un jaunākajā žaketē no "dolce&gabana".
tā es jūtos. bet tu droši vien pašlaik malko savu rūgto kafiju aizdomājies par nelabo ieradumu kafiju dzert vakarā un nobažējies par to, vai Bušs būs nākamais ASV prezidents. tad tu uzgriezīsi manu telefona numuru un diezgan sarūpējošā balsī vaicāsi,kāpēc gan es neierados pie tevis, ,jo bija taču paredzēta darba saraksta plānošana un es atbildēšu,ka nejūtos labi, vai k-ko tamlīdzīgu (ticamākus melus gan es izdomāt nevarēšu) un atvainošos,ka laikus nepiezvanīju. Tad tu atteiksi svešu "čau" un es palikšu pie savas telefona klausules klausoties telefona kunga apnicīgi biežo un knapi izspiesto "pī pī pī pī pī", kas nepārprotami ziņo par to,ka cilvēks,ar ko vēl iepriekš biju samocīti runājusi,ir nolicis klausuli,jo atkal es sarugtināju savu vienīgo draugu.
Un tad nu es iešu sataisīt savai samocītajai rīklei ko ēdamu, ledusskapī apkaltušo baltmaizi, kura ,ka visiem zināms, baro tauciņus, un atradīšu šur tur nomētājušos "holandes" siera gabalu. manas brokastis,pusdienas un laikam arī vakariņas. un atkal uzkāpjot uz svariem es nopūtīšos un raižu pilnu seju lūkošos uz tiem cipariņiem,kuri pārsniedz manis novilkto robežu. paskatīšos spogulī ar skābi rūgto gīmja izteiksmi, nomurmināšu sev slābu "arlabu nakti". izslēgšu gaismu, un kārtējā rutīniskā diena tiks izdzīvota..diemžēl... |
|
|