|
Jun. 1st, 2004|09:14 pm |
tik ļoti sāp. šie mēneši, nedēļas, dienas, stundas, minūtes... vai tiešām tās nenozīmēja neko?? pilnīgi neko? mans lielais Nekas. Viņš ir mans lielais Nekas. Es smaidu. Es izliekos. Kad cilvēks ir iemīlējies, viņš sāk ar to, ka apmāna sevi, un beidz ar to, ka apmāna citus. no Doriana Greja, protams.
Tāda sajūta, ka viss ir tā kā agrāk. Bet nav. Es eju viena. Es esmu viena. Viena savās skumjās, savā nolemtībā. Es ceru. Es domāju. Es mīlu. Bet no tā nekas nemainās. Itin nekas. Atkal šis Nekas. Viņš grauj, lauž, iet visam pāri.. Un man tik un tā sāp.
Ir pagājis tikai pavisam mazs laiks. Kaut tas būtu ilgāks, kaut nebūtu tik ļoti slikti... Bet nē, tad es aizmirsīšu. Labāk nē. Es nevēlos aizmirst debešķīgās naktis pie ezera, es nevēlos aizmirst tiltu, saulrietu, Viņu...
Ar raudāšanu ir pagrūtāk. Saka, ka, ja cilvēks izraudās, tad paliek vieglāk. Man nepaliek. Par Viņu, par visu šo esmu raudājusi tikai vienu reizi, un man nebūt nepalika vieglāk!! Varbūt tādēļ, ka es tā īsti nemāku raudāt. Apbrīnoju emocionālus cilvēkus, kas raud pie katra mazākā sīkuma. Arī es esmu kļuvusi emocionāla. Ha, es nekad nebiju raudājusi dēļ vīrieša. Tagad esmu. Iekritu, iekritu viņa tīklos, viņa zilajās acīs.. Tas bija aizvakar. Naktī skūpstījos ar citu, bet atnākot mājās, raudāju dēļ Viņa. Un pēc tam nodomāju, kāda gan es esmu kļuvusi. Es raudu vīrieša pēc!! Neiedomājami. Bet laikam jau katram gadās aplauzties. Būs mācība. Bet tagad es turpināšu grimt skumjās un atmiņās.. |
|