Saskāros ar situāciju, kura kārtējo reizi, spēja mani apstulbināt..
Atceros, ka kādreiz tā darījām, kad bijām skolnieki.. Nu jau vairs kādu laiciņu skolnieki neesam, vairāk vai mazāk dzīvojam pieaugušu cilvēku pasaulē, kurā arī sagaidām pieaugušam cilvēkam atbilstošu rīcību un attieksmi..
Tomēr, nē - nav iespējams tā - ka visi kļūst pietiekami pieauguši, pieaugot savam gadu skaitlim..
Personīgi es, nespēju iedomāties iemeslus tam, lai ieraugot man pazīstamu cilvēku vai nu nākam pretī, vai nu atrodoties vienās telpās - ka es varētu nesasveicināties, kaut vai pieklājības pēc... Bet nu lūk, ir cilvēki, kuri, man neizskaidrojamu iemeslu dēļ, tā rīkojas..
Atrodoties šādā situācijā, izjūtas ir pretrunīgas - pārņem vesela gamma izjūtu.. Būtiskākā no tām ir vilšanās..
Noteikti atradīsies kāds, kurš uzskatīs, ka tās ir tikai manas problēmas un nespēja samierināties ar notiekošo, taču.. manās acīs tas izskatās tā, ka tieši cilvēks, kuru esi pamanījis un kurš ir pamanījis tevi, vienkārši nevēlas atzīt, ka ir ar tevi pazīstams.. tas aizskar - jo visi mēs esam vienlīdzīgi, lai kur arī atrastos..
Tikai reizēm citi uzskata, ka ir vienlīdzīgāki par pārējiem.. Skumīgi!
Mūzika: hold on were going home (drake)