Nav jau vairs jēgas to teikt - "Es to zināju, ka tā būs, bet nedomāju, ka tā notiks!" Šodien pilnīgs autopilots. Tā iet, kad nolemj tomēr pievienoties draugiem un doties patusēt, jo tik tiešām sen nekur nav būts. Un kā vienmēr, kad pasākums iznāk neplānots, satiec kādu ar ko var tā no sirds izrunāties un nemaz negribas doties mājās.
Pārrados mājās tā paagrāk apmēram pus6 no rīta. Tas jau nekas, ka darbā jābūt 8ņos no rīta. Tā kā mājās neatbraucu viena, tad vismaz bija sarunu biedrs, kurš bija gana labs runātajs un klausītājs, lai es neaizmigtu. Viņam gan pašam riktīgi nāca miegs, bet piekrist manam piedāvājumam par izgulēšanos un tad došanos tālāk viņš nepiekrita.
Biju arī interesantu sarunu leciniece - kā vīrietis mēdz sarunāties pa telefonu ar savām mīļākajām (precizēšu - vienu mīļāko). Tādu smadzeņu skalošanu nebiju dzirdējusi nekad mūžā.
Tagad sēžu darbā jau gandrīz 4as stundas un cīnos ar acu neaizvēršanu un neatslēgšanos! Ja vēl būu bijis vairāk ko darī - runāt ar cilvēkiem - iespējams, tas nebūtu tik grūti. Bet tā kā šo 4tru stundu laikā ir ienākuši tikai 13 zvani, tad nu par īpašu aktivitāti nekas neliecina un sāk iestāties autopilots!
Garastāvoklis:: salstošs
Mūzika: star fm