:
pēdējā laikā ļoti uzmācas domas par to, ka nav vajadzīgs piestrādāt pie sevis - sava izskata, rakstura un sajūtām. patiesībā ir pazudis dajebkāds stimuls to visu censties darīt - nevar vairs atrast to dzinuli, kas mani mudinātu uz priekšu, tiekties pēc kā vairāk.
tagad, pēc visiem šiem drausmīgajiem notikumiem esmu palikusi pavism viena un vientuļa...nezinu vai tas ir labi, bet tas palīdz kļūt stiprākai. no cita viedokļa man vairs negribas meklēt kādu, kam pierādīt sevi, atbalstīt ar savu sapratni un dāvāt mīļumu, jo tagad visu laiku pavada doma, ka kkas noteikti ar to cilvēku notiks un es atkal vēl vairāk ieraušos sevī. man šķiet, ka vienmēr izvēlos nepareizo variantu vai arī pati slaižu visu grīstē...
vairs negribās runāt - stāstīt citiem kā jūtos un kas risinās manī...vairs nav ticības nākotnei. draugi tas ir jauki, bet šobrīd gribās nolīst kādā tumšākā stūrītī un nerēgoties laukā, lai visas sajūtas notrulinās un vairs tik ļoti nesāp!
tagad, pēc visiem šiem drausmīgajiem notikumiem esmu palikusi pavism viena un vientuļa...nezinu vai tas ir labi, bet tas palīdz kļūt stiprākai. no cita viedokļa man vairs negribas meklēt kādu, kam pierādīt sevi, atbalstīt ar savu sapratni un dāvāt mīļumu, jo tagad visu laiku pavada doma, ka kkas noteikti ar to cilvēku notiks un es atkal vēl vairāk ieraušos sevī. man šķiet, ka vienmēr izvēlos nepareizo variantu vai arī pati slaižu visu grīstē...
vairs negribās runāt - stāstīt citiem kā jūtos un kas risinās manī...vairs nav ticības nākotnei. draugi tas ir jauki, bet šobrīd gribās nolīst kādā tumšākā stūrītī un nerēgoties laukā, lai visas sajūtas notrulinās un vairs tik ļoti nesāp!