|
|
|
Februāris 17., 2011
19:19
Mani vārdi kā vīrus postošs inficē manas maņas,izņemot vienu,tā šī doma aust kā rīts mostoš,sev vienīgā zināmā veidā es tagad atklāju savu dvēseli kā gleznu tukšu uz audekla klātas krāsas,kā zvaigžņāju lietus.Re kur vēl viena krīt skat kā spīd kaut es varētu katru rītu izjust šādu brīdi,kad skatiens brīvi pār plašumiem slīd,un spēja aptvert visu no un līdz klusums tāds ka galva sīc,rokas trīc,prom no celtnes kas aplenc un veido no sienām telpu,no zemiem mākoņiem kas kā zemi griesti spiež pie zemes kas visbiežāk kā rokām bremzes
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
