leocat - Post a comment

leocat

03:49 pm - Ай Наталка! Ай Полтавка!

Itālijā ir jāēd picas un Japānā - suši.

Tāpēc no T.Ševčenko v.n. Ukrainas Nacionālās Operas repertuāra Verdi un Pučinī biruma izvēlējos vietējo produktu - Mikolas Lisenko “Natalku - Poltavku”. Balstītu uz Ukrainā populāru stāstu, pēc kura ir uzņemta arī filma un to reizi pa reizei te iestudē teātros.

Labs materiāls, kas izteiksmīgi raksturo mazkrievu kolorītu. Tiesa, man bija mazliet nepierasti, ka ir tik daudz runātā teksta, kas mijas ar pāris ārijām/dziesmām. Drīzāk to sauktu nevis par operu, bet dziesmu spēli vai muzikālo teātri.

Pārējais ir tverams salīdzinājumā.

Ar baudu klausījos slāviskos saspiesti spiedzošos tembrus, kurus Latvijas labākais koris savos krievu dziedājumos, diemžēl, nemāk izpildīt, jo dzied pārāk tīri un skanīgi.

Savukārt diriģentu un orķestri nebija par ko slavēt. Uvertīra noskanēja plakanā dinamikā un arī visu atlikušo operu orķestris spēlēja uz mp dziedājumu laikā un mf-f instrumentālās starpspēles. Man šķiet, ka Latvijā kaut ko tādu atļaujas tikai B grupas amatierorķestri.

Sensenas bērnības atmiņas uzvēdīja operas režija un dziedātāju ‘tēlojums’ - pirmie operas apmeklējumi 80ajos, kuros statistu un aktieru kustība notika ļoti shematiski un dziedātāji pirms katras ārijas nostājās koncertstājā, pat pastiepa labo roku uz priekšu. Kijevā nekas nav mainījies - kora un statistu, pat solistu kustības ļoti shematiskas, nedzīvas un retas. Tās noris kaut kur skatuves dziļumā un neviens pat nepaskatās uz skatītājiem. Viss notiek kā aiz kāda ekrāna, no kura reizi pa reizei iznirst solists, lai nodziedātu savu āriju. Un arī tās ne vienmēr bija veltītas mums. Tā arī rodas stereotipi par operu kā nepanesamu un garlaicīgu pasākumu.

Režisoru atlaist! Un prīmu arī! Viņas tēlojums bija šaušalīgi nekāds (kā Gāliņai LNT) un arī balss ne īpaša, tiesa spiedzošais slāvu tembrs viņai izdevās nenoliedzami labs. Solistus un kori iedresēt dziedāt kustībā!

Salīdzinājumam pavisam nesena atmiņa no “Burvju flautas” atjaunojuma ģenerāl-mēģinājuma LNO, kas tika pārtraukts “Ja Stolzer Jüngling” sākumā, kad Pamina (Bramane), Papageno (Bramanis) un Monostatoss (Puntulis) saliekušies ātriem soļiem skrien viens otram pretī pāri skatuvei un mēģina pareizajā brīdī 'ielekt' diezgan straujajā trio. Ar pirmo reizi neizdevās...

Pavisam cita dinamika! Labi tomēr, ka mūsu operā uzvedumus taisa visādi šizīgi režisori, kas iedresē aktierus tēlot un spēj parādīt kaut ko jaunu savos uzvedumos (par minēto “Burvju flautas” atjaunojumu gan pēdējo teikt negribētu). Starp citu, arī mūsu balets sāk palikt baudāms. Pēc Eifmana “Kaijas” Aleksandra teātrī Pēterburgā es biju ļoti skeptisks par mūsējo spējām kaut ko uzvest vai nodejot, bet “Smilšu vīrs” jau bija tīri jauks.

Un pēc “Natalkas - Poltavkas” pēdējā kāzu skata, kas ļāva patiesi izbaudīt mazkrievu tradīciju, toņkārtu un dziedājumu krāšņumu, krita priekškars... un skatītāju bari rāvās kājās, lai pirms rindas nokļūtu ģērbtuvēs. Uz aplausu beigām zāle jau bija pustukša. Nu ko - orķestris spēlē, necienot savus klausītājus, dziedātāji nedzied priekš viņiem, savukārt klausītāji neciena savus māksliniekus - visi kviti.

Labi, ka LNO rekonstrukcijā tomēr ir iegrūsti N-tie miljoni un mazliet pompozo operas atmosfēru netraucē balkona nodilušās samta apmales, apskrāpētie un ļodzīgie krēsli, gadu desmitu laikā dīvaini vec-bēši-brūnganu nokrāsu ieguvušās sienas. Kaut kas patiess ir tajos kultūrpolitiķu stāstos, ka augstā māksla veido valsts tēlu. Un Ukraina nu man rādās kā tāda, kas augsto mākslu nodrošināt negrib vai nevar...

Tomēr, neskatoties uz slikto izpildījumu, es būtu ar prieku aizgājis mēneša beigās uz S.Gulaka-Artjomovska “Zaporožecietis aiz Donavas”, bet tad jau būšu mājās. Jāskatās, kas ‘vietējs’ tiks rādīts marta beigās, manas nākošās vizītes laikā. Jo ukraiņu mūzika ir jauka un interesanta, tikai mazliet jāpiedomā, kā viņa varētu skanēt labā izpildījumā :)