| Good Bye Childhood |
Jan. 25th, 2007|05:22 pm |
Šie - līdzīgi brīžiem, kad aizmiedz vienā, bet pamosties jau pavisam citā pasaulē, ir brīži, kurus gandrīz vienmēr, varbūt ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem, pavada skumjais. Nē, tās nav skumjas, nekas tamlīdzīgs. Pietrūkst vārdu, lai to pasacītu. Tik ļoti pietrūkst, ka jāizmanto šis vārds "skumjas".
Šādos brīžos tu saproti, ka vārdi ir tas, kas tev pietrūkst visvairāk. Tevī ir tik daudz iekšā un tu tik ļoti vēlies ar to dalīties, vēlies, lai to jūt arī citi, vai vismaz zin par to, ka tā jūties tieši tu. Pat ne gluži, lai viņi zin, ka tu tā šobrīd jūties, bet drīzāk tā ir tava apslēptā vēlme viņiem pierādīt, ka tu spēj tā justies, pierādīt, ka tu spēj just.
Gandrīz vienmēr, šādos brīžos tev šķiet, ka fonā vajadzētu skanēt pāris vienkāršām notīm, spēlētām uz klavierēm, bet noteikti uz pašām augšējajām notīm. Spēlētām uz taustiņiem, kuri ir baltāki. Klavieru labajā malā baltie taustiņi parasti ir sniegbalti, bet kreisajā - iedzelteni. Pa vidu melni. Bērnībā savu klavieru baltos taustiņus iezīmēju ar marķieri. Piesardzīgi. Tikai pašas maliņas. Tur kur jāspēlē atstāju nenosmērētu un tīru. Baidijos nosmērēt rokas. Visus šos gadus šīs bailes mani ir pavadījušas. Arī šobrīd.
Šos brīžus reizēm mēdzu iedalīt pēc tām sajūtām, kas pārņem atrodoties Maskavā vai arī Parīzē. Citās pilsētās nespēju saskatīt skumjo. Lieki piezīmēt, ka ne Maskavā, ne arī Parīzē neesmu bijusi. Bail pazaudēt šīs sajūtas. Šķiet, ka piedzīvojot to, kas pirms tam iedomāts un iztēlots bijis, tas zudīs. |
|