19. Augusts 2015

• tāda diena
• 19.8.15 03:42
• vispirms es priekšpusdienā ietesos gultsgalā. tāda masīva gulta, nopirkta reizē ar dāču. zilums arī masīvs. pēc tam gandrīz nolikos lejā pa trepēm tunelī. pēc tam gandrīz izmežģīju kāju uz līdzenas vietas. atgriezusies galvaspilsētā, enerģiski ņēmos pielāgot saviem standartiem dzīvokli, kur labu laiku dzīvojušies tikai pusaudži, un tai enerģiskumā iemaucu ar apakšstilbu vannas malā. nesaprotu, kā tas ir iespējams. labi, ka pietika prāta uzreiz skriet pie saldētavas, izraut ārā pirmās saldētās ogas, kas gadījās pa ķērienam, un pielikt pie kājas. (ledus parastais - izrīts un neatjaunots, pusaudži, bļin.) sēdēju virtuvē uz grīdas, kāju ar ledu gaisā sacēlusi, raudāju un klusi smilkstēju, jo sāpēja baisi. bet ledus, tas ir, sasalušo ogu paka, darīja brīnumus, un man visa kāja nav zila. pēc dažiem sīkiem starpgadījumiem, kurus nav vērts pieminēt, man uz grīdas nokrita pildspalva. jā, liecoties pēc pildspalvas, es ar uzaci iemaucos krēsla parocenī. stipri. sveikas, saldētās ogas, sen nebijāt redzētas.
  un tas viss dienā, kurā biju nolēmusi piekopt atturību.
  labi, pa vidam (starp kāju un uzaci) es ieskrēju naispleisā un pieprasīju aukstu baltvīnu ar brēcienu: "dzīve un literatūra ir mani izbesījušas!".
  āā, es aizmirsu piebilst, ka visu priekšpusdienu man kreisās acs apkaimi raustīja tiks, un es jau iztēlojos, kā visa danču nometne mani pārpratīs un es dabūšu taisnoties, kā, nē, nē, es tev nemiedzu ar aci, mani ir izbesījusi literatūra...
  katrā ziņā, kad es ar pieri iemaucos skapītī, sapratu, ka no (daļējas) atturības jēgas nav. un atkorķēju baltvīnu. kopš tā brīža jaunu traumu nav (tfu, tfu, fu). literatūras arī nav. un jēgas ne tik, diemžēl nav arī veselīga naktsmiega.
  rīt varēs skaitīt zilumus un braukt uz tiem dančiem, cerot, ka vismaz tiks būs atstājies.
  Tags: iedzimtā veiklība
• 5 rakstair doma