9. Augusts 2014

• 9.8.14 00:34
• tāda rūsa un tādi siseņi. ļoti augusts. pērkoni pēdējās dienas staigā apkārt un gāž lietu lejā visur, arī nieka padsmit kilometru attālumā, tikai pie mums nekā. (nē, man nepatīk laistīt dārzu, sevišķi, ja tas jādara katru vakaru.)
  un, kad tie pērkoni staigā apkārt, tad man deniņus ieķīlē skrūvspīlēs. un tas man nepatīk nemaz, nemaz. bet pērkoni patīk. un tie brīži, kad no skrūvspīlēm izlaiž. šovakar pat paspēju izskriet. vakar nospriedu, ka ar visu skrūvsolu paskriet nevarēšu. nē.
  un tieši tagad, kad rakstu, ārā ceļas vējš. aha, un deniņus atkal sāk spiest. varbūt būs par rūsu nopietnākas iluminācijas. vai staigās tik apkārt. ja sūcēji mani ar snuķiem nedurstītu tik nežēlīgi, varētu gulēt šūpuļtīklā un skatīties, kā plaiksnās. nu, kamēr rūsa, nevis kas nopietnāks. (bet tie dīcošie, snuķainie man kož pat plakstiņos.)
  un vēl ir piekusums. bija plānots, ka šodien darbu pabeigšu un tad elpu atvilkšu. tā dziļi. bet nekā. tak piekusums ir tāds, ka elpa jāvelk gribi vai negribi. tik nevar saprast, vai piekusums ir no pārāk daudzām tekstā nosēdētām stundām vai no pērkona, kas nāk un neatnāk.
  iziešu atkal laukā paskatīties, kur un kā uguņo.
• 0 rakstair doma