31. Janvāris 2014

• 31.1.14 01:21
• Mans īpašais sūdīgās (?) karmas paveids: garo teikumu karma.
  Pilna pasaule visādu tekstu, bet kāpēc es mūžīgi uzraujos/uzprasos uz tiem, kuros autors nav praties laikus salikt punktus.
  Tags: javier marias
• 4 rakstair doma

• 31.1.14 19:31
• ko darīt, ja tu, cilvēks sēdi, klausies, kā aiz loga gaudo kaut kas šausmeklīgi auksts un austiņās plinkšķina Einaudi, tātad sēdi viss tāds gandrīz vai apskaidrots vienatnē ar saviem kilometru garajiem, manierīgajiem teikumiem, un tad pēkšņi noslēpumaina balstiņa (balstiņa? domiņa?) saka: "vafeļu tortīte," un pēc brīža: "maza vafeļu tortīte," un tad atkal: "mazmazītiņa vafeļu tortīte Moka", un tad it kā iestājas klusums, bet es jau saspringstu un gaidu, kad pa vidu garajam teikumam atkal pazibēs tā tortīte, nu? vai tiešām jāģērbjas un jāiet putenī? bet līdz rimim ir veseli 100 metri. varbūt pat vairāk. toooortīte, mazītiņa... vafeļu...
  kāpēc garo teikumu sajātās smadzenes nevarētu gaudot, piemēram, pēc melnas maizes, ko? kāpēc šitā jākauc pēc cukura? ģērbties un iet?
• 12 rakstair doma