5. Augusts 2013

• parīze
• 5.8.13 23:31
• nonākot kādā kondicionētā telpā, ik pa laikam iespaidus domās kondensēju glītos cibas formāta teikumos ar nelielu aroniju sulas piešprici, bet kamēr atkal pa to trīsdesmit un plus temperatūru cauri visam ņiguņegu un citiem iespaidiem aizkuļos līdz tam kondicionētajam gaisam, kur stāv arī dators, viss izvējojas, izsvīst, aiztek dušā, nezinu. katrā ziņā, pirmo satieku ledusskapi ar rozē pudeli un tikai pēc tam datoru, un tad jau nekas vairs nav gana svarīgs vai pietiekami aronisks, vot tā mums te iet.
• 0 rakstair doma

• 5.8.13 23:43
• āāā, viens no lieliskākajiem brīžiem: jau pirmajā dienā nejauši iekāpām metro pašā, pašā priekšā, un tad bērnīš izbrīnīts atklāja, ka vadītāja nav, nemaz nav, toties ir stikls un ērts rokturis, lai varētu justies kā šis neesošais vadītājs, un tad mēs braucām, uh, kā braucām pa tiem tuneļiem, zin, īsti goblinu bankas tuneļi, gringoti, ja, tā viņu sauca? kad sēž dziļāk vilcienā, tad jau tikai uguniņas gar logiem zibšķinās, bet tur priekšā uhh, tik tālu var redzēt un tie līkumi, un pretī nākošie vilcieni un stacijas, kas spīd pa gabalu, vienvārdsakot rekomendēju: pavizinieties ar metro, stāvot/sēžot pie stiklotā priekšloga.
• 1 rakstair doma