9. Aprīlis 2013

• otarda e upupa
• 9.4.13 19:55
• atcerējusies šīrīta sapni (jau pēc nosmacētā modinātāja, vai varbūt es viņu, nabadziņu, nosmacēju, lai varētu skatīties tālāk), iegāju putnu lapā pārbaudīt, vai tās radības, par kurām sapnī zinoši klāstīju, ka tās esot lielās sīgas, patiešām ir lielās sīgas. ir. [dīvaini, man nekad nav bijis nekādas darīšanas ar šiem putniem, un vispār es, šķiet, nezināju, ka tādi ir un pat ieklīst pie mums, ja?] bet sapnī šorīt bija sīgas un pupuķi, un tārtiņi. vissmukākais bija pupuķis, un es teicu, re, un tas ir pupuķis, un man teica nē, kāds vēl pupuķis, pupuķim tak ir tāds cekuls, un tad pupuķis atvēra vēdekli uz galvas un lepni grozījās, un bija skaists. un tad nāca sīgas, un pēc tam nez kāpēc nandu un emu, daudzi, un, attālāk saskatījusi lielos strausveidīgos, es sev sapnī teicu, ka tūlīt noteikti būs kas pavisam dīvains. un bija.
  un vispār viss sapnis bija kā viens no tiem Klinī gobelēniem, kur staigā visādi putni. nē, ne jau sarkans un košs kā dāmai ar vienradzi, bet no tiem mazāk slavenajiem, pabalējušajiem: tā vai tā.
• 0 rakstair doma