29. Augusts 2012

• āā manas kājiņas
• 29.8.12 14:13
• jauni augstumi prokrastinācijas mākslā sasniegti, turklāt brašā proproprokrastinēšana (kālaitoizrunā) ir atstājusi arī labas un paliekošas sekas daiļi baltu griestu un vēl daiļāk baltu sienu izskatā. un lai arī daļa darbu ir veikli iecelta to lopu kategorijā, kas uz mežu nebēg, šis tas tomēr ir padarīts, un tagad es arī pati nekur pabēgt nevarēšu, jo pat paiet nevaru, pat nostāvēt nevaru, jo danču nometne tomēr bija (paldies viņai par to), lai arī es tak nemaz nebraucu, nē, nemaz, jo man taču tādi un šitādi darbi, bet tad mēs tomēr tur bijām un bijām, un bijām, un uz riņķi vien, un vēl, un vēl, un tagad man nav spēka pat nostāvēt, un nosēdēt nav spēka, un laikam gan vajadzētu pagulēt, jā, pāāāgulēt un tad gan skatīties, vai tie lopi ir mežā vai joprojām daudzsimtos lappušu tepat uz rakstāmgalda.
• 0 rakstair doma