3. Marts 2012

• 3.3.12 00:33
• [mīļais sīrupiņ! mīļais CD!] es nezināju, ka tas ir iespējams. tomēr cerīgi mocījos meklējumos. proti, jau gadu gadiem mocījos, nespēdama atrast pareizās smaržas, jo tādu nebija, kopš iepriekšējās pareizās kļuva nepareizas. briesmīgi, briesmīgi. staigā tu, cilvēks, bez savas smakas un citi kāpj tev uz kājām. staigā pa smaržu veikaliem ostīdamies, uz rokām un papīra strēmelēm pūzdams, un viss riebjas, tikko to attiecini uz sevi. abstrakti un uz citiem - ne vainas, bet uz sevis - nekādi. nu izmisums! izmisīgs un ieildzis bezsmaržas stāvoklis. un tad, un tad atbrauc mīļotā ideālā rakstniece un uzdāvina smaržas. akdiesakdiesakdiesakdies! es taču nojautu, ka kaut kas tāds tomēr ir iespējams. ka var uzpūst sev virsū ideālās rakstnieces ideālo tekstu, uzpūst šī teksta smaržu un visu manas jaunības koķetēšanu ar katolicismu, visu Viļņas baroku un vēl un vēl. tos 'vēl' es labāk noklusēšu. pārsteidzošas lietas no apziņas uzrāva augšā šī smarža. tagad tikai būs jāsavaldās, lai neappūstos rītos vakaros un nestaigātu visu laiku mirru mākonī. bet droši vien tas nebūs manos spēkos. kā dāvinātāja līksmi brīdināja: lielākā daļa pret šo parfīmu jūt saasinātu nepatiku. bet es jums saku, tas ir brīnīšķīgākais, kas jelkad ir ticis pildīts flakonā. Juozas Statkevičius ir šī brīnuma vārds. mirres visapkārt. mirres, ambra un muskuss. vaniļa un jasmīnziedi. neiedomājami.
• 6 rakstair doma