19. Novembris 2011

• 19.11.11 01:31
• redzot, ka lastefemmā kāds klausās manus krājumus, sajūta ir gauži laba, tādā pašapmierinājuma pilna. bet, redzot, ka kāds jau labu laiku ņem cauri manus ar sārtajām sirsniņām atķeksētos gabalus, nez kāpēc ir pavisam citādi - uzreiz jūtos izlobīta un nomizota. tā kā gribētos pašai piesegties, bet visas vājuma/salduma brīžos salipinātās sirsniņas ātri noraut nost un paslēpt.
  varbūt tāpēc, ka jau daudzus gadus galvenokārt dzīvoju caur ausīm. un nav precīzākas dienasgrāmatas par klausīšanās hronikām.
• 7 rakstair doma