15. Novembris 2010

• 15.11.10 23:40
• D-viņ mīļais, cik nogurdinoša ir švaka mūzika. neatceros, kad pēdējoreiz jutos tik piekususi. tik piekususi, ka pat vairs neatceros lieliskās indīgās frāzes, kuras koncerta laikā domās cibināju citu aiz citas.
  ja mums te katrā kultūrsnamā pa pūtēju orķestrim un korim, tad viņiem, tai Flāmu zemē, pa baroka konsortam, vai? un, izrādās, nepietiek ar akadēmisko izglītību ēēē smalkās skolās, lai varētu nodziedāt puslīdz bezgailīgi un noklavesīnēt pa pareizajiem taustiņiem. un, hehe, nepietiek mācīties pie Andreasa Šolla, lai dziedātu kā Andreass Šolls.
  
  āā, pārtraukums žēlabās. jo, kamēr ar Šollu ausīs te mēģināju atgūties no morālās un muzikālās traumas, pienāca māte, ieinteresēti uzklausīja žēlabas un saņēma īso tutrubas ekskursu "mūsu mīļākie kontrtenori", taču tad es uzliku mūsu mīlu un daili Marco Beasley, un līdz ar to pašu arī māte ir iestājusies fanklubā :) un viņai arī vajadzēšot telefonā iekrāmēt kādu Accordone disku.
  
  un tomēr, tomēr, kā tik kaislīgu mūziku (jo Hendelis un Persels taču ir dzīvāki par dzīvu) var nodziedāt un nospēlēt tik garlaikoti un garlaicīgi? skatoties tai leņķī, kādā skatījos es, klavesīnists izskatījās izbāzts, brīžam gan viņam kustējās rokas un drusku cilājās galva. palaikam neplinkšķināšanas brīžos viņš, tai pašā rakursā raugoties, mazliet atgādināja Bīna lācīti, kam izbirusi daļa skaidu. čellistam stundas laikā bija pusotra izteiksme. teorbistam puse, proti, puse izteiksmes. bet viņa spēlētajā nebija arī pusizteiksmes. bet par kontrtenoru es klusēšu, vot. un mana klusēšana ir ļaunāka par verbalizētu pēē.
  nu, labi, varbūt pie vakariņām mēs ar kalevalu darījām nepareizi, klausīdamās Bīsliju un Žaruski, varbūt sēdējām nelāgās vietās, varbūt bija vēl kādi apstākļi, kas zināmā mērā tiem garlaicīgajiem flāmiem derētu par attaisnojumu, tomēr es tādus nejaušu.
• 1 rakstair doma