25. Jūlijs 2010

• atcerēties būt pateicīgai
• 25.7.10 00:15
• ai, ja jūs zinātu, kādā mēnesī mēs šovakar peldējāmies. viš tāds resns un oranžs aiz bērziem, zemu pār upi, un celiņš, tikpat oranžs, visai upei pāri, un upe drusku uztūkusi un pēc lielajiem lietiem beidzot tīkami vēsa, sevišķi rīta peldē, tajā, kas pirms rīta kafijas, bērnīš pat izteica aizdomas, ka viņa māte ir sadiste, bet labi gan, ka tāda upe, labi gan, nevaru vairs dienu iedomāties bez dienišķajām četrām peldēm: pirmskafijas, priekšpusdienu, pēcpusdienas un vēlā vakara. aizvakar, lai, pēc radiokora un kalevalpupām līdz savai mazpilsētai atbraukusi, sapratu, ka nē, nē, nē, es nevaru piespiesties un vilkties uz mazpilsētdzīvokli, kas droši vien deg ugunīs, ka es jā, jā, jā, par spīti sen aizgājušajam pēdējam autobusam varu noiet tos laikam astoņus kilometrus kājiņām un tad plunkš upē, bet tad ģimene telefoniski padzirdēja, ka es kājiņām nāku un sūtīja pretī velopatruļu, un tad pusceļā zem manis palika pedāļus un riteņus, un jau ātri vien varēju plunkš ar visu bērniņu taisni pirms pusnakts, un tā bija tāda bauda, tāda bauda, un tagad ar drīz būs patīkami un mierinoši laisties miegā ar domu, ka starp pirmo purna noskalošanu zem krāna un pirmo kafiju būs upe.
• 1 rakstair doma