29. Aprīlis 2010

• iepriecinājums
• 29.4.10 14:18
• ja cilvēks noņemas cibā nevaidēt, tad izrādās, ka rakstīt nemaz nedrīkst. bet nu sūrajā esamībā iespīdējis gaismas stars, kurš liek ilgoties pēc brīža, kad varēs pieliet glāzi un dziedāt šim staram līdzi.
  proti, saņēmu senmīļa teksta atdzejojumu no Pētera Draguna.
  tā kā grāmatā, kura kalpojusi par dzinuli šī meistardarba (dragundarba) radīšanai, būs nodrukāta tikai daļa, mans prieks un pienākums ir ielikt visu šeit. lai var ieliet un dziedāt līdzi.
  
  tātad: ( Tavernā, kad speram kāju )
  
  Un tiem, kas grib pieliet vēl nākamos kausus un dziedāt arī latīniski, vai vismaz papriecāties, cik spoži tas viss pārcelts mūsu mēlē: ( In taberna quando sumus )
  
  Ak, jā, melodija! Dziedam šajā vēsturiskajā meldiņā: vienkāršs un nesamudrīts "In taberna quando sumus" izpildījums.
  (Bet, ja cilvēkam mājās ir trīs diski ar seno mūziku, tad vismaz vienā ir atrodams arī šis gabals. Hīts, saproties. (Orfs aizliegts))
• 3 rakstair doma