6. Oktobris 2009

• Turki. Nāzims Hikmets
• 6.10.09 01:45
• Esmu tikusi līdz sava pirmā turku dzejoļa lasīšanai. Un neapzināti ievērojot dzimtenes tradīcijas, kā pirmo esmu mēģinājusi izlasīt Nāzima Hikmeta "Pasaku pasaku". Izrādās, visa lielā mīla uz turkiem mūsu pašu dzejniekiem nākusi caur Nāzimu Hikmetu (tas lasāms Ingmāras sarunā ar mūsu trijiem lielajiem iekš Satori). Sakritība, kas manā pusē pavisam vienkārši izskaidrojama: darbības vārdi tagadnē, plus daudzas citas vienkāršas, patlaban apgūstamas gramatiskās formas. Varbūt tā nav sakritība, varbūt katrā valodā ir kāds dzejnieks, kura tekstus visi lasa pirmos. (Martinaitis, Prevērs, Pavēze, Mangers, Amihajs?)
  Un, iespējams, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs mācamies arvien jaunas valodas. Kā lai citādi tiek atpakaļ pie vienkāršiem vārdiem?
  
  MASALLARIN MASALI
  
  Su başında durmuşuz
  çınarla ben.
  Suda suretimiz çıkıyor
  çınarla benim.
  Suyun şavkı vuruyor bize,
  çınarla bana.
  
  ( nākamie panti )
  
  Te pats Hikmets lasa šo dzejoli. Lasa kā steidzoties, neļaujot apstāties ar platānu un kaķi.
  
  Un te ir sapoētiskots lasījums. Pēc paša Hikmeta it kā nav klausāms, bet piemērots, lai sadzirdētu katru skaņu un iemācītos no galvas (varbūt).
  
  He, beidzot pietika prāta pieiet pie plaukta un atšķirt baložus. Protams, tur ir Brūvera atdzejojums.
  
  ( Šāds )
  Un vēl es uzzināju, ka Noršteina filmai nosaukums un ne tikai tas ir nācis no šī teksta.
• 0 rakstair doma