9. Aprīlis 2009

• cunambaile
• 9.4.09 19:51
• Pirms nepilnas stundas daba mani sabiedēja.
  Tātad, dodas lemurs ikvakara pastaigā pa jūras malu patīksmināties par pārpasaulīgajām krāsām, paklausīties putnus, sīkas fosilijas kabatās pakrāmēt utml. Drīz vien satiek dāņu kolēģi, kura minas mājup no ikvakara velo pastaigas. Pieklājīgā saruna ceļa vidū, t.i., jūras malā, pievēršas fosilijām, un lemurs atklāj, ka kolēģe pat nenojauš, ka viss krasts ir pilns ar miljonsgadusveciem mūdžiem. Griežam kolēģes velo otrādi un ejam demonstrēt viņai akmenī kaltos mūdžus. Pēc nelielas demosntrācijas "ducis sūklīšu, koraļu utt. uz kvadrātmetra" piesēžam uz smuka baļķīša un runājamies, raugoties tālēs. Tāle ir neizsakāmi skaista: virs galvas zils dzidrums, bet jūra maigu krāsu miglā, kas pamazām atkāpjas (pirms stundām piecām tā migla jūru un pilsētu bija aprijusi, tāda bieza, bieza, tumšpelēka), jūra ideāli gluda un netipiski tālu atkāpusies, vēja nemaz, saulīte spīd. Un tad pēkšņi skaņa, it kā jūrā kāds rūktu, un nez no kurienes uzrodas viļņi, gari, lieli, un sāk šļakstīties gar akmeņiem un peldmoliem. Tā dusmīgi. Un visā krasta garumā, cik tālu var redzēt. Un rūkoņa pieaug skaļumā, un viļņi arvien dusmīgāki. Un sirde sāk klapēties nepajokam. Un tāda neizskaidrojama baiļu sajūta. Vēja joprojām nav nemaz.
  Ar kolēģi labu laiku apcerējušas, cik tas ir dīvaini, biedējoši un skaisti, nonācām pie stāstiem par tūristiem, kas jūsmīgi fočē dīvainos viļņus, līdz cunami šos aizslauka. Par mierinājumu atzinām pīles. Tās plunčājās pie krasta, par spīti viļņiem. Jūras žagatas, gulbji un vairums zīriņu gan bija notinušies. Un ej nu saproti, cik gudrs putns ir tāda pīle, kas nebaidās no jūras, kas sāk ņurdēt un biedējoši šļakstīties pilnīgā bezvējā.
  Nu un nolēmām tīties mājās, jo mūsu miteklis tomēr atrodas savus metrus desmit augstāk par jūras līmeni. Kad bijām aiztikušas līdz pilsētas mūriem, ūdens jau bija pierimis, bet uzbudinājums un bailīgā klapēšanās zem krūškurvja gan nekur nebija pazudusi.
  Pārnākušas mēs te visādās mēlēs divbalsīgi centāmies izstāstīt savus pieredzējumus pārējiem mitekļa iemītniekiem. Skaidrs, ka viņi visi par mums smējās. Mums atlika vienoties nicīgā šņācienā: vīrieši... Tā kā ne viena cita bābieša, kam izstāstīt, cik šausmīgi tā jūra rūca un šļakstījās, te nav, esmu spiesta kratīt sirdi cibai. Labi, ka ir ciba. Re, jau jūtos mierīgāk.
  
  He, tagad iešu polim paprasīt, vai viņš arī kaut ko ir dzirdējis par tām gaišreģēm, kas nesen vēstīja: oi, redzu, redzu, oi, redzu, lielus ūdeņus pār poļu zemi gāžamies.
  
  Tfu, šitādi satricinājumi.
• 4 rakstair doma