1. Aprīlis 2009

• 1.4.09 23:57
• pavasara programma izpildīta piecpadsmit minūšu laikā pēc piezemēšanās laimības salā. lidmašīna (mazs lidojošs ērms ar propelleriem un sešpakāpienu trapu) vēl nebija nolaidusies, kad es, uz piecus gadus neredzētajiem kadiķu puduriem un akmeņu laukiem raugoties, jau kustinājos caurcaurēm. bet izkāpjot lidaukā, apdullinošas skaņas: nē, ne visāda rūkoņa un rēkoņa (jo vienīgais lidaparāts jau apklusis), bet gan cīruļi. neskaitāmi cīruļi. pilnas debesis. un zilums. tādu debesu citur nava. un tādas jūras arī nava. ak. un tad es stāvēju, rāvu plaušās cīruļgaisu un nesapratu, kā tik ilgi esmu varējusi bez tā iztikt.
  un krokusi patiesi te jau zied, un pirmais taurenis lidinājās pavisam dzeltens.
  
  un nu man ir miteklis ar skatu uz jūru. rakstāmgalds ar skatu uz jūru, gulta ar skatu uz jūru, tualete ar skatu uz jūru un pat duša ar skatu uz jūru. skatā uz jūru ietilpst arī lielās pavasara debesis (kādu, kā jau teicu, citur nava). ietilpst arī katedrāles torņi, kas ne tikai bimbina stundas, bet arī vairākas reizes dienā spēlē zvanu meldiņus. ietilpst arī daudz vecu, galvenokārt dakstiņotu jumtu un četru senās godības laiku baznīcu drupas. bet tā jūra. pirmo saulrietu jau noskatījos.
  
  un vēl pavisam labi ir tas, ka internetu var dabūt tikai atsevišķi no minētā skata. lai tiktu pie cibas un tamlīdzīgām lietām, ir jāauj kājās vismaz čības un jāiet pāri ielai. darbam tas noteikti nāks par labu.
• 7 rakstair doma