24. Marts 2009

• 24.3.09 05:32
• tādās naktīs kā šī man liekas es salūzīšu, pārtrūkšu uz pusēm, sadrupšu. un domāšana par bēdīgo galu risinās tieši tik patētiskos terminos. lejuprīti šņuksti un mēmas gaudas. un nevar saprast, kas būs tas, kas pārtrūks - fiziskā vai kāda cita daļa. velkoša sajūta sirds apvidū. sajūta, ka spēka ir tieši vienas tējkarotes tiesu par maz. par maz, lai izvilktu līdz galam. iespējams, to un tā es daru vienīgi tāpēc, ka nav nekā labāka par dienu pēc tam. kad murgs un gals ir jau pāris soļus aiz muguras.
  un tomēr būtu labi, ja atjātu pīļknābis melnā zirgā utt.
• 0 rakstair doma

• gavilē jele, sirds
• 24.3.09 07:17
• tralalā, tralalā. kad es jums saku, tralalā. skandināvu vikingroku, kas apdaiņo kritušos varoņus un tos, kuriem nāve vēl priekšā, nomainām uz parasto tralalā.
  vēl ķipīti karstas sulas un vienu pārlasījienu.
  tralalā, tralalā.
  grūtāk būs tad, kad organismu pēc dažām stundām vajadzēs pārliecināt, ka viņš ir izgulējies. bet viss ir nieks salīdzinājumā ar tralalā.
• 2 rakstair doma