14. Oktobris 2008

• 14.10.08 03:03
• Kārtējā diennakts pavadīta mēģinot saprast, kā rakstīt to vai citu īpašvārdu tai kosmopolītu ņudzeklī, kas maisījās pa Vidusjūru viduslaikos. Stīva mugura, acis raibas, tīrais ieguvums: dažas garumzīmes aizmigrējušas, daži līdzskaņi pārveidojušies. Un pastiprinājusies apziņa, ka ar katru garumzīmi tu, cilēks, esi spiests ieņemt politisku nostāju. Pat, ja runa ir par 13. un 14. gadsimtu.
  Salasījos aragoniešu gānīšanos par katalāņu nacionālistiem. Salasījos franču gānīšanos par katalāņu un oksitāņu nacionālistiem. Salasījos x gānīšanos par y nacionālistiem. Visi sliktie nacionālisti velk vēstures deķīti uz savu pusi.
  Manā gadījumā izvēli ir izdarījis autors: lai arī spāņu valodā rakstīts, deķītis ir katalāniskāks par katalānisku. (Aragonieši gānās, aragonieši spļauj ugunis, piķi, zēveli, sēru un bļaun: rokas nost no mūsu karaļiem!) Bet, lai arī autors izvēli izdarījis, personvārdi jāpārraksta man. Tā vai citādi. Un vietvārdi jāraksta man. Un uzrakstot Ruseļona, es automātiski atsakos rakstīt Rusijona (nē, nē, es nemēģinu apstrīdēt Francijas teritoriālo vienotību, es vienkārši esmu spiesta transkribēt, bet ne jau spāņu vai franču nosaukumu!)
  Spāņi raksta, ka ar vārdu "katalānis" dažās Balkānu zemēs joprojām baidot bērnus. Atnāks lielais, ļaunais katalānis un nogriezīs tev galvu. (Tīra vēsturiskā patiesība.) Katalāņi to neraksta. Bet horvāti un serbi raksta (es gan nesaprotu, tikai nojaušu):„Дабогда те стигла каталонска освета“ „Dabogda te stigla katalonska osvetа“.
• 0 rakstair doma