20. Jūlijs 2008

• 20.7.08 03:45
• Emu neattapīgs. Bieži prātoju, bet tomēr nekādi nevaru saprast: kāpēc festivālu rīkotājiem pietiek naudas reklāmai un bukletiņiem, parūkām un puķēm, bet nepietiek to daždesmit vai dažsimt latu, lai noalgotu kādu cilvēku, kurš patiešām prot latviešu valodu.
  Labi, tulkojiet to savu 17. gs. libretu no angļu, nevis no itāļu valodas (jo kurš gan būtu ar mieru mocīties ar to saatskaņoto un samudrīto vidžināšanu? es ne!), bet atrodiet redaktoru, korektoru, jopcikarārā, vienalga, cilvēku, kuram ir jel kāda saprašana par latviešu valodas pareizrakstību, kaut vai vidusskolas programmas līmenī.
  Neticu, ka rīkotāju nolūks bija iepriecināt neanalfabētisko publikas daļu ar komiskiem tekstiem 2x2 metru izmērā.
  Re, kad pagājušas piecarpus stundas pēc izrādes beigām, prieks par jaundzimušo latviešu tenoru ir izvējojies, Hendelis iekšējo ausi pametis, bet aizvainojums, ko, hmm, jūtu minēto, publikā klātesošo lasīt un rakstītpratēju vārdā, joprojām nav rimis.
  Dīvaini, kāpēc ļautiņi, kas vijoli neprot pat pie pleca pielikt, nekāpj uz skatuves un nečīgā visiem dzirdot, bet ar valodas aklību sisti nelgas tiek pie rakstīšanas publiskā telpā.
  Tā, tvaiks nolaists, vārstulis aizveras.
• 1 rakstair doma