8. Septembris 2007

• 8.9.07 01:14
• Šovakar, kad mugursoma jau bija plecos, lai brauktu uz treniņu, man piezvanīja un piedāvāja ielūgumus uz Nīmana koncertu. Es teicu, atvaino, žēl, bet man treniņš. Un klusi purpinot: "dura, nu galīga dura," gāju vien uz staciju. Un prātoju par iemeslu 1) apzinīgums un kauns no skolotāja? 2) izvēle par labu simtprocentīgi drošai dubultbaudai (tas ir, miesīgai un nemiesīgai), kurpretī par koncertu, pat visdaudzsološāko iepriekš nekad neko nevar zināt? 3) vienkārši slinkums ņemt nost no mugursomu, izkrāmēt termosu, pārģērbties un jozt pēc ielūguma jeb, citiem vārdiem, prāta lokanības trūkums? ej nu sazini.
  bet labi gan, ka biju mežā.
  Nīmanu gan jau konservētu atkal paklausīšos. Bet meža sajūtas konservētas dabūt nevar.
  Un tumsa un aukstums mūs drīz atkal iedzīs piesmakušā sporta zālē.
• 0 rakstair doma