12. Jūnijs 2007

• 12.6.07 02:22
• Es jums nestāstīšu, kāpēc šovakar raudāju. Labāk pastāstīšu, kāpēc pirms tam smējos ilgi, krampjaini un arī līdz asarām.
  Tātad ierodos galvaspilsētā pēc ilgākas prombūtnes un treniņa. Ierodos zali krāsainās drēbītēs, pērlītēm izšūtos svārkos, ādas zandalītes, ar tarbiņu par plecu un ar sitamo mietu rokā. Drīz vien ķeros pie Sestdienas lasīšanas un uzraujos šādai anekdotei.
  ***
  Lauku urla atbrauc uz pilsētu. Vietējais urla aizved viņu uz centru un rāda:
  — Redzi, cilvēki krāsainos apģērbos, ar pērlīšu rotājumiem, gariem matiem — tie ir hipiji. Kauties nepatīk un nemāk. Bet tie, visi melnā, ar ķēdēm, — tie ir panki. Kauties patīk, bet nemāk. Tie, melnās ādas jakās, ar motocikliem un meitenēm ir rokeri. Kauties patīk un māk arī. Bet tie, arī ar pērlīšu rotājumiem, krāsainos apģērbos un parūkās, ar mietiem, — tie ir tolkīnisti... un, nedod Dievs, viņus sajaukt ar hipijiem!
  ***
  
  Smējos, smējos, ar katru asaru sajutos arvien bīstamāka un trakāka un arvien skaidrāk apjēdzu, ka es tak arī esmu savas mitoloģijas varā. Un mums arī sava veida lomu spēles: viedais skolotājs, māceklji, bruņas un zobini.
• 2 rakstair doma

• 12.6.07 18:17
• Rīga, tu šodien dari man pāri. Dedzini, sviedrē, pūt sliktas smakas degunā un smiltis acīs. Un kājas man ir nograuztas jēlas. Tāpēc tagad es braukšu prom no tevis.
• 3 rakstair doma