28. Maijs 2007

• 28.5.07 23:39
• Es esmu tik laimīga, ka esmu atpakaļ. Tur bija tik skaisti, tik skaisti. Kalni, mākoņi, migla, daiļkājis Hermejs, narcišu un krokusu pļavas, tritonu pilns ezers, akmeņi, akmeņi, puķes, akmeņi, akmeņi, bruņurupuči, ķirzakas, govju, aitu un kazu zvani, zvārguļi, pulkstentiņi, suņi, gani, albāņi, ūdenskritumi, gards kurkuļūdens, akmeņi, akmeņi. Bet es jūtos tik laimīga tieši te. Par spīti lipīgajam karstumam. Smacīgajam gaisam. Un tam, ka kalnu nav nemaz. Man te ir vislabāk. Šovakar to jūtu sevišķi asi. Tā, ka gandrīz raudiens nāk.
  Un pērkons vēl ir patālu. Un treniņzāle bija tā uzkarsusi, ka likās, garu var izlaist, un visi ņēmāmies sarkaniem purniem. Un bērnam ir karstumdūriens un temperatūra. Un tik un tā ir tik ļoti labi. Tieši te. Tāda laba un sava vieta, no kuras var ceļot uz citām vietām.
• 0 rakstair doma