27. Janvāris 2007

• 27.1.07 01:24
• Dīvaini, lai gan mana oža nav nekāda smalkā, tomēr visbiežāk visādu atmiņu un asociāciju ķēdes man izraisa smakas. Šoreiz bija mazliet citādi: no citu maņu sajūtām aizkļuvu līdz atmiņām par smaku. Pa ceļam uz Rimi mans nosalušais, aukstumu aizmirsušais ķermenis signalizēja, ka pietrūkst būtiska komponenta netīkamajos apstākļos – nesmird pēc līķiem, pareizāk, pēc gaļas kombināta. Aukstuma šoks savādi ietekmējis atmiņraises receptorus. Nekad mūžā neesmu salis tik bieži, sāpīgi, aizvainojoši un mokoši kā tai ziemā, ko pirms padsmit gadiem nodzīvoju Viļņas pievārtē. Ja stopēšanai bija par tumšu (un parasti bija tieši tā), autobuss uz mitekli bija jāgaida N. trolejbusa pieturā Mėsos kombinatas. Lielākoties bija jāgaida ilgi vai ļoti ilgi. Tagad liekas, tur vienmēr bija ziema. Nē, saldenā līķu smaka visstiprākā bija siltā laikā, taču aukstumā tā šķita vēl pretīgāka, aizskarošāka. Turklāt tas bija mana veģetārisma perioda pats vidus. Vējš, nekāda aizsega, jo pieturas būdiņa no iekšpuses pilna ar tuteišu tantēm, bet no ārpuses to balsta šķidrumu pievarētie. Aukstums, sāpīgs, kodīgs. Neziņa, vai autobusā vispār izdosies iespīlēties. Un smaka, vēmienu uzdzenošā, saldenā smaka.
  Labi, ka Rimi nav tālu, tur iekšā silts un smaržo pēc mazliet iepuvušiem mandarīniem. Citādi būtu nosmacis no atmiņu smakas.
• 0 rakstair doma