25. Janvāris 2007

• 25.1.07 01:57
• Stāvēju autobusa pieturā gaidīju. Jau laidās uz novakari. No debesīm nāca sīks snieģelis, tādi kā vismazākie putraimu graudiņi. Reti, kā apmaldījušies. Vārna koka galā. Cita ķērkdama aizplanē pāri stacijas jumtam. Un gaisā parādījusies aukstuma smaka. Un uzplūda agras ziemas pēcpusdienas, kad spēlējos dārzā. Saule tāda pusaizmiglota, jau nolīdusi aiz patālas kaimiņmājas. Un vārnas satupušas stabos. Kāds no lielajiem teicis, ka naktī būšot riktīgs sals, labi, ka kociņi sasegti. Un drīz snigšot. Un es stāvu pie dzīvžoga un ieostu svaigas ziemas smaku. Tādu skaudru. Uzmācas smumjums. Liekas, kāds sola kaut ko labu, bet nevar saprast – sola tev vai kādam citam. Un varbūt tikai mānās. Tolaik skumjumu varēja aizdzīt ātri. Tumsa nāk virsū, tūlīt sauks iekšā, vēl jāpaspēj tas un šitas. Kaut vai paņemt mietu un nodauzīt no strīpainās ābeles zaros aizķērušos ābolus. Kožot zobi no aukstuma sāp. Krēslo. Mēs skrienam ap māju, pāri grāvim, uz pļavu un atpakaļ. Un tad jau pavisam tumšs. Citus sasauc vakariņās. Es vēl palieku. Tumšs. Beidzot nozvaigžņojies. Un skumjums atkal pienācis pavisam tuvu. Žņaudzējs. Bet tāds tīkami smeldzīgs. Gribi pateikt un nevari. Gribi sajust vēl spēcīgāk un pazaudē to pašu. Tik sāpīgas sajūtas vēl ir vienīgi vēlos pavasara vakaros.
  Laikam šovakar sākās ziema.
• 1 rakstair doma