Man slinkums rakstīt. Taču gribas, pat ļoti gribas. Domas nekustas, bet arī nestāv uz vietas. Viss ir slinkā miglā tīts un ievīstīts kā puscaurā deķītī ietinies likteņa nežēlotais uz parka soliņa. Slinkums ir vate ausīs, lupatu vīkšķis mutē, aizsvīduši stikli priekšā acīm, un viss paliek neskaidrs. Iet? Neiet? Darīt? Palikt? Domāt vai nospļauties par visu, pamāt peldošajam prātam ar ķepu un nonirt šajos slinkajos ūdeņos, atstājot virs ūdens tikai pašu snīpja galu? Bet ja tas pievelkas ar šo ķīseli? Ko tad? Vai es noslīkšu un palikšu par zaru, kas peld pa straumei, nedomājot, kāpēc, kur un no kurienes?

 

Nē, paldies. Es ceļos un eju. Kā pulkstenis, kā alvas zaldātiņš, kura atspere ir tikko uzgriezta un iekšā skan smalks ritms, kas neļauj tam stāties, bet mesties iekšā visā, kas nāk un nāks. Mesties iekšā, cīnoties, līdz riņķī satītais metāla gabaliņš beigs skanēt.