Man tomēr ir sajūta, ka labi nebeigsies.

Klusums. Mulsinošs, bet varbūt
Tieši tas ir tas, kas nevienam
Vismaz netraucē. Vismaz. Ja nu
Nekādi citādi nevar, tad paliek
Tas vismazākais - netraucēt. Un
Ko es vispār gribu teikt? Nez.
Jo pārāk daudz kā. Sirds mūža
Mežā apmaldījusies gaismiņa.
Kad pagurums iepinas kājās kā
Tūkstoštonnu ķēde, tad arī
Viņa tek lēni kā piķis, kamēr
Kļūst melna. Pazūd. Iestieg.
Izgaist realitāte, patiesība
Un teātris ar tā maskām jauc
Galvu. Domu vairāk kā saprāta.
Kā naži. Kā slogs tās veļas.
Pārsedz segu, lai nedzird. Tad
Nepamodināt tik viegli. Priekšā
Mums dzīparu dzīpari, mēs paši
Kā tītari, aiz astes neko nevar
Redzēt un saskatīt. Kad atmiņas
Iesmeldz ar uguni tur, kur viņa
Augu dienu laužas ārā. Bet mēs
Kā aiz palagiem paslēpes triecam.
Vai pēc desmit, deviņi, astoņi,
Daudzpunkte, viens - vai pēc
Cipariem vēl Tevi atradīšu?