Ja aplim izrauj centru, par ko tas paliek? Vairs
nav, kur iedurt cirkuli, lai tas ietu pa riņķi, nav
pamata, nav saknes, nav būtības. Kurā katrā vietā
jau nedursi. Vajag tieši centrā. Citādi iznāk apļi,
citi apļi, ne pirmējais, kas sašķeļ tavu apli.
Drumslās. Tāpat kā druskatas paliek no atoma,
ja tam atņem kodolu. Tad pašķīst mazie negatīvie
pa visām pusēm, jo nav vairs pozitīvā. Saduras
citos. Sprādziens sāp. Bet pašam nekas vairs ne
atliek tikai tukšums. Bezcentra, bezkodola.
Viņš, mazais vīriņš, teica, ka pasaulei neesot
sirds. Ka intelekts valdot pār sirdi. Šo karaļvalsti
nost un nost no manis. Jo tam mazajam vīriņam,
kuram sirds maza, tomēr ir. Tā. Centrs, caur kuru
viņš novilcis savu apli. Riņķis pabeigt viegli - savelc
ar cirkuli savus divus galus kopā, un iegūsti bezgalību.
Savu bezgalību. Grūti tikai sākt, ja nav, kur atdurties.
Ja nav centra, nav apļa. Un tad nevar būt bezgalība.
Mūžība. Ir kas iespējams. Tam vajag pašu būtību.
Un es mācos. Neļauju ne laika dzēšgumijai atņemt
man viduci. Gandrīz tai izdevās. Nost. Prom. Fui.
Pirmie soļi. Lēni un bailīgi. Mieru.

"Mana māja ir iesvētīta," viņa teica.

Es neesmu iegājis MSN ilgu laiku.

Un man ir daudz darba.

Laimīgs es jūtos.

Man pilna sirds. Ar labumu.