Kad Pasaule vēl uzvedās kā mazs bērns, būdama jauka, mīļa un smaidīga pret visām dzīvajām un nedzīvajām būtnēm, kad cilvēki mīlēja Pasauli un tā mīlēja viņus, kad vēl nebija izdomātas lietas, ar ko Pasauli - vietu, kur dzīvojam, varētu uzlaist gaisā reizes daždesmit, kad tā mums nebija atriebusies ar mēri, hivu un aidu, postošām viesuļvētrām un plūdiem, kas liek plaušām piesūkties ar ūdeni, - šais labajos laikos dzīvoja ēna. Es atvainojos, Ēna. Ēna ar lielo burtu - tā viņai pašai labāk patīk. Tie bija Labie laiki, gluži tāpat, kā tagad mēs dzīvojam Jaunajos laikos. (Ēna stāsta, ka pirms Labajiem laikiem bijuši arī Vecie laiki, kad laiks plūdis atpakaļ - nomesta krūzīte no galda pati uzlēkusi atpakaļ. )