Vēls vakars. Ārā vēl joprojām klaiņo migla. Lai jau..tas netraucēja man traukties tai cauri ar deviņiem desmitiem kilometru stundā.

 

Rīt varēšu apskatīties Tīreļa purvu. Nojautas ir dažādas, bet domājams, ka būs interesanti.

 

Domas blandās kā nekur nepieņemtie - pienāk un aiziet, pienāk un aiziet. Turp un atpakaļ. Bet laiks taču negaida.. Nospļauties. Ap 23 man vispār uz daudz ko ir nospļauties. Tāda kā maģiskā stunda, kad viss nopietnais tiek ielikts skapī. Jā, tieši tur, un nevis izmests ārā. Kādreiz taču vēl noderēs.

 

Pārlasām, pārlasām.. ek, laikam jāsāk domāt, ko rakstu. Es taču izklausos nojūdzies. Bet man ir nospļauties, vai ne? Kam gan es prasu...?

 

Vai jābūt kādreiz nopietnam, lai citu reizi varētu smieties, nedomājot, par ko? Būs pirms miega jāpadomā. ("Un atkal nevarēsi aizmigt... tu par daudz domā," viņa teica.)

 

Varbūt domāšana ir slimība, kas neļauj ieslīgt pilnīgā apātijā pret pasauli, lietām un cilvēkiem tajā? Man nav vienalga.