ledusledus - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
ledusledus

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Kā tad īsti bija. Feb. 20th, 2006|12:53 am
ledusledus

Izbraucam, protams, ar nokavēšanos - Jānis saka: "Nu, sanāks maza aizķeršanās, būšu ap pusseptiņiem." Pie manis jamais bija pirms tā laika, bet pēc tam braucām uz Rīgas centru pakaļ šoferim, tad zvanījām Marekam, tad Ingai un vienmēr kavējāmies pēc manas saprašanas - bet tas ir kaut kādā ziņā labi - nesanāk nervozēt. Un var ieēst vēl makaronus.

Nervozēt, savukārt, sanāk Nestes benzīnstacijā, kur maģiskā forda pretaizdzīšanas sistēma saka kaut ko par neko, prātā paturot mūsu šoferi Māri Berķi, kas kaut kādu iemeslu dēļ fordiņam neiepatikās. Problēmas atrisinājums - vadiņu savienošana. Īsta vīru lieta, tā teikt. Tāpat sanāk nedaudz pablandīties pa Ainažiem - bet Ainaži jau pilsēta neliela. Atrast var viegli.

Tagad par distanci - pirmajam posmam kartē punktu atlikšana ieilgst, jo viltīgi tās sekundes atzīmētas. Pēc tam kļūdamies ar izvēlēto maršrutu - neejam pa taisno uz mola galu, bet gan līdz robežai pa ceļu un pa molu. Kļūda, kļūda, teiktu Latvijas Radio - bet nu, kā var zināt, kāds ledus uz jūras... Vienu punktu paņemam bez zināšanām par eksistenci un vēl nedaudz pamaldamies pie piemiņas zīmes - kam viņa ir, kāds zina?

Pēc pirmā posma mūs iepriecina kaut kāds tips, kas iznāk no skolas ar vēlīgo ``kā-vai-tad-visi-jau-nav-projām'', kas gan precizējas uz to, ka esam minimums Nr10 un maksimums Nr15. Labi, skrienam tālāk.

Jānis saka, ka mēs nejēgā ātri [skr]ejam - nu tā it kā sanāk, bet lēnām maksājas atpakaļ - pāris ejošās komandas apejam - dažas baigi meklē slēptos punktus pa krūmiem. Pie Salacgrīvas esam kopā ar Horizontāli. Turpat pie ostas ejam ar līkumu, bet ne pa tiltu, pacenšamies kopā ar vienu no komandām pārkāpt pāri dzeloņdrāšu žogam. Uzstādītāji kaut kādi idioti - nelieciet takš dzelzsbetona blokus blakus sētai. Idioti, savukārt, esot gājuši pa taisno, maitas... Kristaps teica, neaizsalstoša. Tas nozīmē - nevar pāriet.

Pēc Salacgrīvas, nevar vēl saprast, kur īsti esam, bet sākam nākt klāt ``vietām'' - vēl pāris komandas apdzenam un gandrīz esam trešie pie pirmajām virvēm, bet nolažojam ar pašu punktu. Virves labi izdarām un izejam kā trešie, apmēram pusstundu pēc otrās vietas. Atpakaļskatā uguntiņas jauki neparādās, tad parādās, bet tad sāk atpalikt. Otrās virves ir murgainas - esam tur vieni, es izrunājos ar tiesnešiem, lamājos kā lops un tamlīdzīgi. Pie reizes sasaldēju rokas - uz virves jamās top baigi aukstas. Šajā brīdī apmulsums uznāk Marekam - pēc virvēm paprasu viņam, vai nevajag palīdzību, ko jamais atsaka. Es mēģinu pāriet upīti, kurā ielūztu, un Inga ar Jāni nobļauj Marekam, ka nevajag uz upes līst. Izejam trīs uz liedaga, ar Mareku ``tepat tuvumā, kas iet pa otru krastu'', bet viņš nenāk ārā. Nu neko, nolamājamies, ejam meklēt - šis stāv kādus 200 m mežā un nekust - esot sajaucis puses un gājis pa iestaigātu taciņu. Johaidī. Nu atkal iemesls saraut, [skr]ejam tālāk. Šeit sāk kaitināt Inga, kura vislaik iet pa priekšu, solis - tāds, ka nav īsti skrejošs, bet manām sīkajām kājelēm par lielu. Rezultātā ejam līdzās, tad es atpalieku un pieskrienu. Bet temps sanāk labs. Viņa pie reizes kaut ko runā par ``trešās vietas izlaišanu'', ko šoreiz jau nu nepieļaušot.

Trešās virves mums atzīmētas Tūjā - tas ir tur, kur viņas nav. Aprunājamies ar makšķerniekiem, kas saka, ka tiešām, tā upe ir vienīgā, kurā mēs meklējam. Kādu laiku zaudējam, tad saprotam, ka nav ko meklēt to, ko nevar atrast, galu galā parastās pēdas arī ved tik taisni. Tādi bik škrobīgi ejam tālāk, līdz satiekam Kristapu, kurš mūs iepriecina ar virvēm kādas minūtes 10 uz priekšu. Jauki! Tajā pat laikā paprasa, cik mums slēptie punkti, un taisa grimases par skaitli 6. Esot jābūt 7, bet ja nu neesot, lai tomēr nebēdājamies, gan jau makšķernieki, maitas, paņēmuši. Izrunājos par Ingu, kas priekšā un neļauj apstāties, pasaku kaut ko par metr-astoņdesmit kājām, kas nedaudz lielākas par manējām.

Pie pēdējām virvēm nedaudz čillojam, iedzeru Ingas upeņu brīnumu no termosa. Sataisamies, nolamāju tiesnešus, izrunājos. Kad esu otrā galā Mareks kaut ko saka par to, ka sen neesot ar vienu karabīni laidies lejā, savukārt es piefilmēju uzreiz aiz mums puišus, kas ``esot jau gatavi iet uz virvēm'', un turpat ierodas arī Horizontāle. Nu ko, jāsteidzas.

Spēks iet uz beigām, jau pirms virvēm sāku Maxima želejiņas ēst. Starp citu, esat kādreiz pamēģinājuši šņabi ar želatīnu sacietināt? Var un sanāk tīri labi. Šņabja smaka gan nepazūd, bet var ar augļiem un sulu ``kūku sataisīt''. Lietojamo želatīna daudzumu vajag lasīt uz paciņas, bet vispār sanāk aptuveni 20 g paciņa uz 0.3 litriem. Tā, kaut kur nobīdījos.

Īsi pēc iziešanas no virvēm parādās komanda ārā uz liedaga - maitas. Labi, jāpaskrien. Paskrienam. Viņi neatpaliek - aha, skrien, maitas. Spēks iet uz beigām, iedodu sistēmu Ingai, kas viņu nodzen pie zemes - tad to paņemu es savā somā, savukārt ķiveri atdodu Jānim. Kaut kā jocīgi mainījāmies. Ēdam otro želejiņu, kas Jānim rada jautājumu par kofeīna saturu - esot acis attaisījušās. Kaut kur šeit samaitājas manas k2. Sāp ceļi un pamazām sāk zust motivācija. Pirmo reizi skrienu pēdējais. Atpalieku - piedzenu. Atpalieku - piedzenu. Un vislaik jāskatās uz aizmuguri. Inga arī sāk kaitināt - es viņai prasu, cik jāiet - jamā mūždien atbild ar skaitli, kas mazāks nekā ir. Labāk sakiet man 10 km, ja jāiet 5, tā ir metode labāka. Pēc finiša riebīgie sekotāji izrādās daļa no Mona-X, ko īsi pirms finiša apdzinuši Horizontāles skrējēji, tiesa gan - bez viena slēptā punkta. Baisais niknums uz viņiem visiem bija - gribējās mazu-mazu ložmetēju pašās beigās uzlikt, vai vismaz žilku novilkt. Pēc finiša - pirts, miegs, sāpoši ceļi, apbalvošana, gandrīz laime un stingra vajag-vēl-kad-kājas-beigs-sāpēt sajūta.

Starp citu - mundrumu distancē uzturēja manis dungotais Bufalo kareivja oi-oi-oi. Nu, vismaz pārējos kaitināja.

Tehniskiem interesentiem: Uzskatu, ka man bija ideāls apģērbs - kājās Zālamana Pro sarkanās, kas, protams, mirka pie iespējas, un Sealskin necaurlaidīgās biezās zeķītes - kāju pirksti varbūt bija nedaudz nosaluši pašās beigās, bet nu nav ko kāpt aukstā ūdenī, skaidrs, ka kājas sals, pat ja zeķe kājā, papildus tam nedaudz arī sviedri. Kājām - parastas apakšbikses kopā ar garajām apakšbiksēm - tās biezas, ūdeni, manuprāt, neturošas vispār, armijas veikalā pirktas kopā ar augšējo daļu, bet tā nepieguļ, jo par lielu. Pāri biksēm - sarkanās brīvās orientieristu garbikses, kas neko nekur netur. Augšā - slapjā pieguļošā veļa un orientieristu brīvais kreklis, kam pāri ar kapuci apveltīta jaka, kas kaut ko it kā laiž cauri abos virzienos un tomēr it kā nē. Nekur nesalu. Soma - velobraucēju, lai mugura pārlieki nesvīst. Savukārt somā iekšā - stipri par daudz ēdamā, ko vispār nevarēju ieēst, 2 litri sistēma un vēl pa diviem puslitriem mangaļu pudelīšu - viss ar vienu pildījumu, Maxima's bunduļu dziru. Sistēma bez nodrošinājuma - kaut kad aizmirsu atpūst atpakaļ, kāds puslitrs iekšā palika ar aizsalušu galu. Nevarēju atsaldēt. Apēdu baigos sīkumus - teiktus kādas 3 šķēles ``svētku'' maizes, aptuveni vienu snikeri, nedaudz žāvētos augļus, ~1.5 Maxima's prieka želejas. Līdzi bija arī t-krekls siltumam, jo džemperis likās par smagu, bet pat to nelietoju.

p.s. Varbūt kaut kur esmu kļūdījies, varbūt kaut ko neatceros tā kā tam bija jābūt...

p.p.s. Sāku ar, laikam, Concorde's domu ``kā mēs močījām, neko neatceros''.

p.p.p.s. Atvainojos visām meitenēm, kuru klātbūtnē sarunāju rupjības.

Link Read Comments

Reply:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.