| Imants Ziedonis |
[Jun. 6th, 2008|03:54 pm] |
"Zīmēšanas skolotāja mokās, mācot bērniem zīmēt tālumu.
Kāpēc to tik grūti ir atrast - perspektīvu?
Nolādēts! Kur viņa pazūd? Perspektīva! Ceļmalas
līnijas atkal manā priekšā sakrustojas un neiet
bezgalībā. Koridora sienas sakrustojas tavā priekšā,
un tu iedrāzies šī krustojuma kaktā.
Es skatos: maza zivs peld gar tīklu. Slaidi izlokās,
izliec slalomu caur tīkla acīm, šurpu un turpu,
cauri un atpakaļ, viegli un vizot, un tīkls viņai aiziet bezgalībā.
Gar tīklu peld lielā zivs. Tā pabaksta ar purnu
tīkla acī, pārāk liela mazajai acij tā aizpeld gar
tīklu, un tīkls tai pazūd bezgalībā.
Kad lienu es, es iesprūstu tīkla acī aiz žaunām,
es sapinos, tīkls sajūk un samudžinās, es
zaudēju bezgalību.
Soliet man ko! Apsoliet, soliet kaut ko, solījums
arī ir perspektīva, kad citas vairs nav vai vēl nav.
Cilvēki iet baznīcā tikai tāpēc, ka tur viņiem sola
dzīvošanu mūžīgi mūžos.
"Apsoli uzticību - mūžīgi, mūžīgi uz visu mūžu!
Apsoli mīlestību mūžīgi mūžos," lūdzas mīlētāji.
Tas tiek prasīts diendienā: apsoli tālumu! Apsoli
mani tai tālumā, mani un tevi, mūs abus blakus
tai tālumā mūžīgi mūžos.
Up pat, kad neviens ne tev, ne man nekā nesola,
mēs metam trīs rezerves glābšanas riņķus
tālumā:
IESPĒJAMS...
LAIKAM...
VARBŪT...
Un tie ir cerību daudzpunkti. Arī tā ir perspektīva.
Bet tā nav tā."
/I.Ziedonis./ |
|
|